pirmdiena, 2012. gada 22. oktobris

mācīties.

 .. uz palodzes zaļo dilles un sakņo hiacintas(saknes katru dienu progresē.. asna nav) Kamēr es meklēju pēdējos zīļu vāciņus(iepriekšējie sapuva aizmirsti maisā) .. dille atrada asnus zīlēs..tad nu līdz tam Decembrim - pāris elpas vilcienu.., bet lai dāvana izaugtu.. jāstāda iekšā, jo mūsmājās jau zin , ka ja jau Kārlim izaug tie "Koks kastē"  .. tad mums ar izaugs. Podiņā.
 Rosība. Progresīva ar haosa efektu.
Un ir grūti iemācīties/pierast bērnu ņemt uz darbu.
Un grūti bērnam likt saprast, ka neviens viņu neizklaidēs.
Un tas process, kamēr no garlaicības sāk palikt tik garlaicīgi, kamēr vecāki strādā... - sāk strādāt galva un izslēdzas "īdēšana".. un veidojas burvīgi projekti.

 Un, lai cik grūti arī nebūtu kopā visiem strādāt. Elpojot Ļoti dziļi. Tas ir iespējams..
..un sestdienas vakarā dille izdomāja plānu, ka pirms svētdien brauksim uz Jūru. Pirms tam aizbrauksim uz "fabriku" pastrādāt.
 Kaut ko var aizsniegt. Kaut ko var saredzēt cauri noliktavas kastēm un izvilkt. Kaut ko var izstumt pagalmā, kaut ko var uzprasīt tētim, lai iznes.. , bet instalācijas un dekorācijas top man nesaprotamos veidolos..  Un ja statistiku uzrakstītu, tad pieaugušie saplēš vairāk - nekā bērni. Nu tos objektus ..
 Man ļoti patika bērnībā doties līdz mammai uz darbu Namu pārvaldē.. Audžutēvam uz Ostu.., katrā no vietām bij milzu dārgumi un pasaule, kura šķita interesanta, jo ilgā laika posmā no garlaicības vairs nezini, kur likties.. un neviens ar Tevi i nedomā spēlēties.
 Es te.. Kas te.. raidijumā rādija - kļavu lapu rozīšu vinķelēšanu.
 Pāris mirkļi, pāris palīdzīgi tēta pirksti un rozītes gatavas..
 Atrast sen aizmirsto. Rõzā spārni. Ļoti seni. Un šis ir labāks to pielietojums nekā pirms gadiem.
Cilvēki  - izaug. Arī lieli. Attiecīgi es.
 Koku deficīts - Jūras malā. No ūdens izvilku pāris dārgumus. Tādus, kuri rokā ieguļas tik patīkami...
 Šūpoties. Prieka decibeli dubulti.
Bet tik lieli, tik lieli. Gan mēs. gan viņi.



trešdiena, 2012. gada 17. oktobris

rudens klasika.

 Puiši nolikuši ragaviņas pa vidu noliktavai.
Un... Tieši tad, kad dille - Domu pierunā tajās iesēsties un velk uz rinķi.. , es smaidot redzu to manu suņu teõriju , jo tā darbojas.., es to redzu ļoti bieži.
Tad nu teorija ir mazliet barga. Ja bērnam ir suns, ja mājās ir suns... tad jādara ir viss, lai rotaļas, gardumus, glāstus, mīļumu, labus vārdus, lutināšanu  suns saņem tikai no bērna.(persõnīgi es suņiem šķietu tik garlaicīga&barga, ka ar mani uz mežu nāk tikai pieklājības& vajadzības pēc.. un tas ir bijis apzināts mans attieksmes darbs). Un nenogurstoši bērnam jāatgādina, ka dzīvnieki nav rotaļlieta, jo tas reizēm aizmirstas.  Ja iejaucamies mēs ar savu - Milzīgo mīlestību- bērns un suns reti veidojas kā komanda. Bet šeit ir. Vēl ne 100%, jo arī manā ģimenē citiem šķiet, ka mazmazītiņais sunīts ir tieši priekš viņiem paņemts.. un ka suns nomirs badā, ja viņi to kotleti pirmie neiedos..
 Morsa ābece. Putnu koris. Sanāksme. Sapulce.
 Citi rudenī brauc uz Siguldu. Mēs braucam uz Skrīveriem. Un mums patiesi veicas, jo šoreiz patiesi bija sajūta, ka esam vienīgie.., Tur ir daudz lēzenu taku, maz dubļu, neskaitāmi nezināmi koki/augi.. , maigi sūnu paklāji.. nenobradāti..,  tas viennozīmīgi ir mūsu mīļākais parks. Tas liek sapņot. Un katru gadu tur atrodas citi augi, krāsas - kas iedvesmo... - šogad sūnas.. pagājušo gad kosas, iepriekš milzu lapas...


 Un kāpnes..Visaugstākās skaistākās kāpnes ir atrodamas taku jūklī.., ieaugušas mežā.., Pie strūklakas nogriežoties uz takas - pa labi..
 Samtainas sūnas. Un Burvīgi tūristi.. vai arī superīgi parka kopēji, jo šī ir vieta, kurā ir sajūta, ka kāds par to nemanāmi rūpējas.. ļaujot dabai būt pirmajā vietā...
 Apsēdos uz soliņa pie Daugavas. Atļāvos pasapņot.. un knapi noķēru. Knapi.
 Un tad, kad diena jau galā... nonākam - Kokneses Likteņdārzā.. , To jau ne izstāstīt , ko tur jūtu.. Tur mana Daugava, manas atmiņu takas.. , kas pārvērstas Likteņdārzā..  un man prieks par to.., par to, ka top tādas vietas Latvijā..
 Lapu paceļot. Tā ēnu aiz sevis akmeņos iegrauzusi.
Kā Tur izskatīsies tad, kad dille būs liela. Un mēs veci. Šis ir mūsu rudens ieelpas brauciens. Klasika. Un šķiet, ka tāpēc, ka mums ļoti patīk.. visur bija tik liels cilvēku minimums, ka tas jau šķita kā sapnis. Garum gara klusa dabas pastaiga. Pie tās dabas, kur cilvēki skaisti ar to sadzīvo.
 Bet nākamajā dienā līkumojot uz Pilsētu. Saku , lai bremzē.. stop! Valters brauc atpakaļgaitā.. ierauga krūmos  to manu - "stop" .. un saka : " ooo... Te Laine bijusi?" :)
 Ļoti auduma kniksīši - Lēdmanes pievārtē.


ceturtdiena, 2012. gada 11. oktobris

tirgot.ziedus.

Hiacintu sīpoli "iesēti" ūdens pilnās pudelēs..- tīri gribētos zināt, kā būs un kas būs.. vai vispār būs.. nu kādreiz tas zieds.. , nedēļas laikā burvīgas saknes  izlīdušas.. - sniegbaltu slieku krāsā. 
 Balts audums. Melns pernamentais.  Meditējoša ziedu zīmēšana.
Meditējoša, jo - ilgi domāja.. kā, lai ranunkuli uzzīmē. Audums nesot īstajā krāsā.. būšot tulpes un margrietiņas..
 Līniju nošūšana ar šujmašīnu. Sintapõna pildijums ar stieplītes mugurkaulu. Un maģiskais ziedu dārzs gatavs.
 Kaut tas nemaz nav dārzs.. tie ir nevīstošie ziedi-  tirgotavai "lakstos" mājas filiālē..
... Ranunkuļus rīt .

trešdiena, 2012. gada 10. oktobris

kabacis.

Skatos no visiem lenķiem - un ķirbi vai kabaci .. kadrā neatrodu. Bet tas tur ir.  
Un nav ko slēpt patiesību, vai ne? Lustra ir kabacis un māksla top mokās. Milzu. 
Aizver acis. Neskaties. Nerunā. Nedomā. Nekomentē. Un neskaties. Negaidi. Nedari. Dari. Aiznes. Nē. Uzliec. Novāc.  Un galvenais - neskaties. "Bet kā - Tev liekas - izskatās labi?" 
Un tie gājputni aiznes ziņu uz Dienvidiem.. , par klusiem sapņiem, par skaļām vēlmēm. Un kā, lai vēl skaļāk izsakās, ja ne parāda? 
Bet mokas - ir vien emõcijas , cilvēkam pašam pret sevi. Dialõgs ar savu fizisko un garīgo spēku, jo iztēle skrien tam visam pa priekšu. Un ne vienmēr viss notiek, tā kā iztēlots. 
Un katrs tās emõcijas izdzīvo savādāk. 
Bet man prieks. Neizsakāms, ka varu būt daļa no tā visa. No visa.
Un - Paldies.
Un es ticu, ka katram ir sapņi. Man burtiski žēl, ja kāds padodas pusceļā, lai tos piepildītu.. , arī es reizēm apstājos, ieciklējos, padodos. Apēdu kilogramiem šokolādes .. meklējot mieru un pareizās sajūtas.
Bet mirklī, kad esam mežā.. un mēs tur esam.. vai tā nav burvīga atbilde visam - it kā nepareizajam..? Visiem, kāpēc ir tieši tā?

Un pašā Rīgas vidū - šuj visskaistākās krievtautas princešu kleitas..  un manā iztēlē. Pat ne tikai svētkos.., bet arī ikdienā... meitenes staigātu ziedpilnās kleitās. Jo viņas zied. Ar vai bez ziediem...., bet  ar ziediem vēl vairāk.
Mīlas karogs piesliets un piesiets.  Un kosmosam visi mājieni doti.
Pus karaļvalsti par viņas sirdi. Kāds dotu.

pirmdiena, 2012. gada 8. oktobris

ostentatīvs meža mirklis dienas garumā.

Zelta krāsa vairs sen nesaistās ar kaklā sakārtiem kilogramiem un pirkstos ievītiem gredzeniem. Zelts saistās ar siltumu. Tīri sirdī un sajūtās. Pilnību. 
Krāsu, kurai piestāv rudens un cilvēku miers. 
 Zelta diegos savēru dzērvenes. Zelta cepures burciņām uzvilku.
Zeltā iešuvu Čiekurkalntirgū atrastos tamborējumus. Tos gan atrada Valters un nokaulēja cenu līdz trakam minimumam.  Bet citas "antīko" lietu tantes tur gribēja - piecus latus pa sedziņu prasīt.. un ja jau tas man esot dārgi, tad lai tamborējot pati.. Un aiz stūra uztamborēju ar.
Bet tai "dārgajai" tantei- to sedziņu bija Kastēm.. , kam viņa to tur taupa.. nav zināms.

 Mucenieku meža labirintos iemaldīties un atgriezties pie zināmām "takām" ...
 Un kā, lai to pastāsta... Man nesalst, ja tam ir mērķis. ... Sāk salt tikai tad, kad mērķis jau pazudis. Un salt man sāka ienākot dzīvoklī. Tur bija ledusskapis.
Pēdas krāsnī sildīju un par šokolādi sapņoju.
 Un ir cilvēki, kuriem ir pašiem sava priežu pļava. Viņi var uzklāt sev brokastis un brokastot mežā. Zem priedēm.  Zem gājputniem.
Es gribētu savu priežu mežu un varbūt .. tikai varbūt-.. valsts mežā kādu mirkli.. kādu stūrīti var iztēlot par savu.

otrdiena, 2012. gada 2. oktobris

sukulenti.

 Uz mazas maliņas.
Uz šauras rāmja maliņas.
Būs sukulentu dārzs.
 Jo aug. Viss aug arī rudenī.
Sajūtas pret visu dzīvo.


 Mitrums mīlestības karoga "žūt" procesam netraucē. PVA ir spēks. Neredzams spēks.
Kaut kleitas uz veļas šņores žūtu tik ātri kā PVA.