sestdiena, 2012. gada 12. maijs

švīkst.redīss.pojene.

 Skaļi spārnu švīksti. Kā sirdspuksti.
Un kāda ir iespējamība, ka ejot Rīgā pa ielu - Tev pāri galvai pārlaidīsies gulbju kāsis.
Nevis viens gulbis mežā. Nevis viens gulbis parkā.
Bet vesels kāsis.Bars. pār galvu, tik zemu, ka palecoties ar pirkstu galiem aizskārtu..
Tik skaļi spārnu švīksti, vēl skaļāki par mūziku ausīs.
Izņem austiņas un dzirdi neticamo. Redzi neiespējamo.
 Un paliec ar smaida pilnu muti.
Brīnumu pilnu apziņu.
Bet cik cilvēkus dienā ir iespējams satikt? kam izstāstot šo brīnumu, Viņiem tas šķitīs kā brīnums?
Pat ja nevienu.
Tas ir brīnums. Pat ja vien pats tam tici.
Pat ja Voleru iela nav Rīgas centrs. Rītausmās tā bija brīnumu pilna.
 Salāti. Mācos grauzt. Mācu grauzt dillei.
Drīzāk viņa iemācīs man. Skābenes.dilles. spināti. tomāti . gurķi . redīsi..
 Bet uz palodzes vāzē - pojene. Valtera mīļākā puķe.
Es varētu uzņemt filmu par dārzu.
Dārzu, kurā viņš nejauši ienāk.
.. katram jau savs, jo man dārza vietā pļava.
bet pļavas vienā stūrī var būt dārzs. vai dārza vienā pleķī pļava.
Un vai pojeņu pļava nav līdzvērtīga parastajai?