pirmdiena, 2012. gada 19. marts

teõrija.

Lūdzu. Lūdzu. Ejam iekadrēt puteni. 
Mani putenī.
 Ieelpot vēju. Sapīties kleitā. Novelties sniegā. Zābaki slapji, bet ne man.
Pavasara karogs plīvo.
Un izjust vēju uz katra ādas centimetra.
 Man prātā ir teõrija - par to, ja vien pavasarim neparādīsi, ka gaidi - tas nenāks tik ātri.
Tieši pāris minūtes, kamēr vilku kleitu un tinu lakatu. No puteņa ne vēsts.
Pavasaris atnāca tieši tik ātri, cik es uzvilku kleitu.
Putenis atsākās  un saule pazuda mirklī, kad karogu noliku un kleitu novilku.  Tur nav itin nekādas sakritības, ja vien tic. Un es ticu.
 Ja vien tu izej ārā.
Viss notiek.