Lūdzu. Lūdzu. Ejam iekadrēt puteni.
Mani putenī.
Ieelpot vēju. Sapīties kleitā. Novelties sniegā. Zābaki slapji, bet ne man.
Pavasara karogs plīvo.
Un izjust vēju uz katra ādas centimetra.
Man prātā ir teõrija - par to, ja vien pavasarim neparādīsi, ka gaidi - tas nenāks tik ātri.
Tieši pāris minūtes, kamēr vilku kleitu un tinu lakatu. No puteņa ne vēsts.
Pavasaris atnāca tieši tik ātri, cik es uzvilku kleitu.
Putenis atsākās un saule pazuda mirklī, kad karogu noliku un kleitu novilku. Tur nav itin nekādas sakritības, ja vien tic. Un es ticu.
Ja vien tu izej ārā.
Viss notiek.
Ļoti patiesi, es arī ticu, ka pavasarim jāparāda, ka tas tik tiešām tiek gaidīts :)
AtbildētDzēstDullā! Man jau no skatīšanās iesnas piemetās!
AtbildētDzēstCeru, ka pavasari tev tagad nenāksies palātā sagaidīt! :D
Bet ja citādi - o, jā, ziema ir atpakaļ... Vismaz Zaubes mežiņā... Bet man patiesībā pavisam vēl apmierina baltumiņš visapkārt... Varbūt tālab viņš šeit arī ir?... Kaut bērzu zari uz palodzes jau pamazām nozied... Gaidu taču!
Šodien jau būs klāt kā likts :) Tas nekas, ka skats aiz loga tāds ziemīgi balts :))
AtbildētDzēstJa es būtu Pavasaris, es zinātu, kur mani tā pa īstam, līdz zosādai plānā kleitiņā gaida:)Un es nāktu gan:)
AtbildētDzēstTik izdzejots un izjusts Pavasara vēstnesis :) Vienreizēji!
AtbildētDzēstEs arī ticu...
un ienāc saņemt balviņu, ko sūtu Tev, Tavam blogam, jo man te diktin patīk :)
http://mammasblogs.blogspot.com/2012/03/davanu-eiforija.html
Lai veicas!
nudien traka :D - bet trakajiem takš pieder pasaule, un izskatās, ka pavasaris arī :)))
AtbildētDzēst