meža stunda.

 Melleņ-brūkleņ pilni vaigi. Neviena mēles kārpiņa neziņoja par skābumu. Seja neviebās. Viss - ļoti gards.

 Vilnīts. Beka. Gailene.  Un kad- es jau atmetu cerību uz kādu īstu sēni..  Apšukundziņš uzauga.

 Nepazīstamu sēņu ģimenes.

 Bērnībā visas tārpainās sēnes uz zariem spraudām.., lai vāverēm būtu - ko ēst.  Neviens neko - nekad no tiem zariem neēda. Un stāsts nav labs, ja ticības moments zūd - acu priekšā.

 Bet - tas jau nenozīmē, ka ticība zūd. Es ticu, ka Vāvere sēnes kaltētu tieši šādi... Un tad draudzenes ciemos salūgtu uz svētkiem zem - sēņu virtenēm.

 Un manī ļots prieks un miers - par to meža stundu.  Tur ne galva dun, ne mugura velk, spēks nezūd.. - bet iesēdies auto.. un "klikt" kāds izslēdz spēku. Prieku nē. Tikai spēku.