tamborētas šūpoles. pasaule.

Pirksti darbojas un domas sakārtojas. Cik skrienot es izjūtu asinsriti, tik adot/tamborējot/adatojot domas. Izjūtu savas domas, viņas rodas tur tik -tik -tik -tik..  Neapturami.  

Kartõna maskas. Bet Rīgā vēl ar vien tikai melnā krāsa. Nevienas citas. Pārējās laukos - patiesībā jāvāc ciet, lai nesasalst.  Dievinu maskas, pārģērbšanos. Maska uzkrīt uz deguna un dille runā kā mazs francūzis..:) 

Bet brokastu kafijai paralēli lasot franku un domājot par pasauli. Smaidīju par cilvēkiem, kurus nejauši iepazīt sanācis, tad par tiem lasīt žurnālos pavisam citādi šķiet. It sevišķi, ja vienā izdevumā atrodas vairāki no tiem.. Mans prāts ir pilns ar stāstiem. Ar stāstiem par cilvēkiem... Ar stāstiem, ko viņi varbūt nemaz neatceras, bet man pilns prāts un smaids sejā. Jo katru dienu rodas jauni. Jaunas iespējas iepazīt cilvēkus. Un sajūtas vaļā, lai sajustu arī stāstus. ne tos ko raksta žurnālos.    

bet kamoli jau bij ziemas miegā zem gultas palīduši. Es palīdu zem gultas, bet tos neatradu.. Tad izrādās zem kleitām  - drēbju skapī, atradu tos.  Tad nu no Trīs kamoliem + vienas lielas tamboradatas un 5.5metriem lina virves sanāk - tamborēts šūpuļtīkls vai tamborētas šūpoles. Nezinu . nezinu. Kaut kas tāds, kur var šūpoties. 

es savu pirmo šūpuļtīklu atceros Ventspils omes veidotu. Ticu, ka viņa no tīkliem/diegiem/virvēm varētu jebko uzveidot. Viņai prāts darbojas telpiski un šķiet arī mehāniski pareizi. Atceros, ka tas karājās starp Rekša būdu  un lielo vītolu - un tur varēja sasēsties daudz. Bet šajā viens. 

Ceru viņu apaudzēt ar bumbuļiem. tik pūkainiem, kā lina diegu pikām, bet domas tik iet uz priekšu tik - tik - tik... es tagad zinu, kā jātamborē bumba. elementāri izrādās., bet kamēr neizmēģini.. tikmēr jau nekas nesanāk. 

Skrienot pa mežu domāju par krāsainiem stikliem. spoguļiem. gaismām. Nez par ko domā citi? Un kāpēc Šmerļa mežā ir tik daudz skrējēju , bet Biķernieku neviena? Un kas gan ir noticis ar to onkuli, kurš kalna galā pūta tauri, kamēr viņa pūdelis izošņāja mežu? Un vispār... man ļoti gribas ēst.

mīlestība rudenim. biželēs tautiskums.

Kur dzīvo bizbizmārītes ziemā? Un reizēm šķiet, ka viņas pat peldēt māk.. "jaunībā" ar suni bieži gājām vienas gar Jūru.. Liepāja - Ventspils.. Kolka-Ventspils , Roja-Kolka-Ventspils, Pāvilosta-Liepāja.. iet un apiet un ieraudzīt.. tad reizēm ir dienas, kad vienīgie draugi ir kaijas un bizbizmārītes un kuģi, spuldzītes(nesaplēstas) un  kurpes ..

Braucam uz Jūru?

Dille:  - Nē! Uz laukiem gribu! .. 

Bet es gribēju uz jūru. Un tikām. 

Bet visā visumā man baltajai istabai gribējās tautiskus karogus. Latviski tautiskus. Jāgaida būs kāds gadatirgus lai pie kādas tautiskas Jostas tiktu, lai tās par karogiem pārvērstu:) vai vienkārši izkārtu.. Bet nudien prieks, ka šujam veikalos ir parādijušās "prievītes" .. tautu meitu biželes un slinkā stīpiņa. un Patiesi skaisti izskatās. es nezinu vai dēļ latviskuma. vai vispār..

Baltās oderes trīsstūri un pāris mirkļu šujmašīnas.. un  ķep- ļep fosfõra/neona krāsas virsū..redzēs vai spīd.. nu spīd.. spīd tai naktī:) sākumā... bet būtu jākrāso otreiz, tad spīdētu pa ritīgo. 

Bet es mīlestībā rudenim spēju atzīties jebkurā laikā. Dievinu rudens sārtos vaigus, dievinu caur degunu ievilkt dzestrumu. Dievinu šalles, cimdus,zeķes. Rasu.miglu.salnu.lapas.krāsas. Rudens ir man - kā citiem pavasaris. Saules baterijas lādējas laukā, bet rudenim ir iespaids uz manu smadzeņu puslodi un sirds garstāvokli.

gulta.gulēt.ar smaidu.

Karikaturizēt savas domas un teikumus.  Izdzert dienā vismaz divus litrus ūdens un uzzīmēt vienu skricelējumu. Tā būtu jādara. Pastkarte aizlidoja pāri visai pasaulei.Tik sireāli. 

Tik pat sireāls ir fakts, ka divas naktis es guļu . Manu gulēšanas põzu neietekmē - neviens bērns, neviens suns. Jo tie abi beidzot ir tikuši pie gultas, kurā "lielie" nevar kāpt. Un Viņa tur guļ! Aizmieg pati:) Un ja naktī mani pasauc - tad atkal ļauj aiziet un guļ:)  Es nezinu cik ilgi vilksies gultas maģija.. un cik ilgi Doma (paldies viņai) pacietīs miega peles lomu. Bet es šeit sēžu. Te pie datõra, kamēr dille pati mieg. Hallooo?:) Visus gadus kāds no mums pēc pasakas/dziesmām... aizmiga viņai blakus, vai vismaz gulēja kamēr aizmieg viņa.. par nakts procesiem nerunājot, jo ar visām turpu - šurpu staigāšanām.. kāds arī pamodās viņai blakus... Tāpēc eksperiments ar gultu griestos:) pagaidām ir veiksmīgs.. Jo viņai tur Ļoti patīk. Man ar patiktu. 

Paldies - Armandam un Uldim par Baltajām Gulbju mēbelēm:) Jo dille vakar teica, ka mēs esam gulbja vēderā:) un visu laiku lidojam!!!! Paldies viņiem, ka spēja saprast to visu, ko mēs visi trīs tajā istabā iztēlojamies. 

Dille izaugot liela grib būt "ziedu tirgotāja" ... :) un šodien veikalā viņa gribēja dzeltenu kallu.., bet visā visumā.. tirgot - tirgo viņa katru dienu.., cenas ar burtiem un svītriņām, jo tā tak vieglāk skaitīt..  Es bērnībā gribēju būt māksliniece.. policiste.. un dzīvot laukos.  Nu ko.. gan jau kādreiz arī līdz laukiem tikšu, bet par policiju nekā. 

Tad nu baltā odere, kura caurumcaurumos sadzīvojusies, jo bija kaut ko - kaut kur dekorējusi.. pārtapa par aizkariem.. apsvilināju un sašuvu... ņigu-ņagu volānos aizgāja.... īsts "vintage" ar caurumiem.., kaut Valters teica, ka tas vairs nav modē- nu tas Vintage.. bet tiem, kas vispār paši sev patīk.. tiem tas vēl ar vien un mūžīgi modē ir. Lai ko tas arī nozīmētu.

Vēl - krelles. Es šodien tiku pie koka krellēm.Kaut dille jau man tās "konfiscēja".. Bet iedvesma jau tāpēc nepazūd. 

Varavīksnes un vārda "gulēt" dēļ bij vērts atteikties no krāsām. Baltā tak ir krāsu krāsa , tas nekas, ka varavīksnē tās nav.

Leļļu māja gan "netīšām" salūza istabas krāsošanas procesā.. es gan dzirdēju tikai blīkšķi.. un šodien to redzēju kuramies krāsnī. Būs pavasarī jālipina jauna. vai No laukiem jāved uz Rīgu. 

Vārdam "aizmigt" ir visādas nozīmes. Un iemidzināt ar smaidu - gultas mērķis. Tātad gulta patiesi sanāca foršāka par mums un mūsējo. Urāāāā! Un nebūt nebaidos priecāties pirms laika, jo es patiesi Līksmoju. 

Paldies.

viena rītausma man.

Vilcienā Ķegums -Aizkraukle tieši viens pasažieris. Es. Bet es braucu uz Koknesi. 

Cepure galvā. Ciklõps ieslēgts. un aizmugurē gluži jauna mirgojoša gaisma sarkanā tonī. Spīd labāk par veco. Patiesi spīd - tā , ka redz. Burtiski lidoju pretī saullēktam. Nenokavēt. 

Novilkt cepuri. izslēgt ciklõpu. plivināt matus. Manā vecumā, jau vajadzētu zināt, ka braucot ar velosipēdu mati jāsien astē. To gan atcerējos tikai vakarā, kad centos ķemmi tiem cauri dabūt. 

Ripot cauri Koknesei. Ripot no kalna un stiept kaklu, svilpt kollijam, ieČolēt Leona dārzā.. un braukt meklēt laivas. nomest riteni. un nošļūkt pie Daugavas. Uzspēt.  Satikt laivas, kā vecus draugus. Bet milzīgā melnā suņa vairs nav.. ir tikai takas gar sētu, kur viņš skrēja. Jaunais neskrien. Jaunais tikai mani vēroja. Bez nevienas skaņas, kamēr es viņa laivas bildēju. 

Es gribētu, lai man pieder laiva. Tāda īsta no koka. Kādreiz ar Regu pa Daugavu laivojām ar gumijas laivu. Regai uz ķepām bij zeķes:) un Rega māk dzert no sporta mangaļa. Un es viņai nemaz nestāstīšu, ka viņas melnā drauga vairs nav. 

Dzert tēju un ēst siermaizes ar upes aļģu smaržu. Un vienkārši elpot.

Melnajā kladē uz soliņa sēžot un saulē sildoties skricelēju : 

Kaut kas jāsajūt. Bet es dzirdu vēju. Klausos vējā. un jūtos nogurusi. Mazliet skumja? 

Visu rītu šeit esmu viena. Viena ar Daugavu.Kokiem. Akmeņiem.Pērsi.

Likteņdārzā gan redzēju Akmeņu vīru. Tam uz auto bij rakstīts " MEKLĒJU AKMEŅUS" , Viņš arī padalijās ar smaidu, kas netipisks Koknesiešiem. 

Kaut kas jādomā. Bet es redzu krāsas. Meklēju gaismas. Un prātā nav itin nekā. Likteņdārza maketos sazīmēts tilts. Nereāli. Nereāli uz to visu skatīties un domāt par to cik viss ir mainījies. Nebūs jāpeld turp un atpakaļ. Varēs pāriet pār tiltu.  Bet Daugavas ūdeņi un akmeņi ir norūdijuši manas pēdas, sirdi, sajūtas un ieelpas. 

Es jau gadiem nebiju bijusi viena kaut kur - bildēt un elpot , nevis darbam, bet sev.. Sajūta dīvaina. Vienas dienas atvaļinājums. Paldies par to. Paldies par To, ka varēju būt viena ar sevi - savām domām. Un paldies par skaisto rītausmu un kluso Likteņdārzu. Nākamreiz es aizvedīšu arī akmeni un dilli uz turieni. Un protams Regu.

kūkas mm..kukurūzkarogi.

Tā  noteikti ir visiem , kad pa galvu nēsājas idejas.. un kāda konkrētā neatkāpjas līdz mirklim, kamēr tu Realizē un saproti,ka no tā nesanāk ne Čiku ne grabu, Kaut protams.. sanāk gan.. bet uzzini arī, to kas nesanāk..

Dzīvojās pa prātu Kukurūzlapu karogu virtenes.. es jau pilnīgi redzēju acīm ciet..- ko es redzēju acīm vaļā, kad viņas pāris stundas stāvēja saulē un gaidīja savu "fotogrāfēt" kārtu.. ehh. tad mēs vienkārši uzspēlējām kopēju spēli.

Bet dille vakar pamodās ar punķu pilnu degunu, bet tas jau zvaigznēm netraucē vai ne? Tas arī netraucē ar brālēnu darīt -skriešanos/spēlēšanos/runāšanos/slidināšanos/būt pie omesšanos/mētāt zvaigznes/sakauties/ēst sāļos krekerus/gaidīt kūku/ aizbraukt uz baisu vietu un nenoskaidrot vai tur bija vai nebija govis.. 

Kamēr es skavoju savus karogus.. Valters "rotaļājās" ar Fizāļu fontu. Viesturs brauca pēc kūkas.  Opis prasīja , kad kūka beidzot būs. Ome cepa kotletes. Un Doma vienkārši baudīja svaigu gaisu.

Spāre.. spārei pielavīties ir tik pat grūti, kā nekasīt degunu, kad tā sēž uz tā. Tad nu šī bij noteikti apreibusi no svētdienas saules.. 

Kad nu kūka klāt. Spuldzes sakārtas. Zvaigznes plīvo. Un atbildēts uz visiem jautājumiem "Kāpēc vajag darīt kaut ko tādu - svētdienas dienā? Un kam tas vispār vajadzīgs?Un kāpēc Te nedod tēju?" Tad arī var visu "mest" bussā, apēst beidzot Kotleti.. un jau pa krēslu braukt uz Rīgu.

Bet man karogi vēl ar vien patīk, kaut netika pielietoti, jo diena pa īsu. Un saule pa karstu. Bet kurkurūzas tik gardas. 

Mazie mežoņi ar kūkšķīvjiem dodas uz "pikniksegu" ēst kūku. Prasu Oliveram :"Vai kūka garšīga?".. Viņš:       " Mmmm ..aha!" un mutē iebāž sāļo krekeri:) Un vispār viņš teica, ka pie viņa ciemos braucot, lai dāvinot viņam sāļos krekerus. Tā arī darīsim. Daudz papīra zvaigžņu ar :) lai pagalms smuks.. un zāli priecīgi pļaut..

Kaut dienas gaitā Oļa man arī uzspēja iešpļaut sejā, kad viņam teicu, ka nedrīkst bojāt materiālus.. Es protams solīju, ka nedraudzēšos ar viņu, viņš tik smej un skrien ātrāk par mani.., bet mazajam viltniekam muguru pagriezt nevar:) jo zvaigznes tā vien prasās, lai tās sapinķerētu.. un karogi , lai norautu un es tieši tik smieklīga, lai manu "nedrīkst" uztvertu kā spēli, Valtera pērkodārdus jau ar nedzirdēja, vienkārši bēg prom.. .... Tad nu pēdējais skrējiens caur karogiem.. un pa mājām. 

Rīgā pie pēdējā luksafõra dille man prasa " Kāpēc šodien Tu un Tētis ar Oliveru un mani nespēlējāties? Bet visu dienu strādājāt?"  Kaut man jau likās, ka pa vidu bij daudz .. daudz jautrības.., bet tas jau ir tikai mans neobjektīvais viedoklis.

Bet patiesi - patiesi - nu tā patiesi .. vajadzīgs vaļinājums. Tāds neko nedarīt kopā. 

papīra cirtnis

Žurnāla zvaigžņu stunda klāt.. Kleitu iemainīju pret papīra cirtņiem. Vai attiecīgi nenopirku kleitu, bet nopirku ko citu. Tad nu caurumojam visu..Un dille šito zvēru spiež uz nebēdu.  Nosūtīt pa pastu draugiem veselu kaudzi ar zvaigznēm ir mīļi:) Šitās ar ziemassvētkos pilna aploksne.. un uz vienas no tām kāds neliels sveiciens.. un vairāk jau neko nevajag:) 

Un zvaigžņu ballītes virtenes gatavas.. izcirsts. sašūt, atlocīt. iekarināt.. 

un pa gaisu.. pa gaisu.. 

attīstīt.fiksēt.ēnas.

Vēlā vakara stundā ienākot mājās, patīk vērot nianses, pēc kurām var spriest, ko viņi bez manis sadarījuši.. nolauzts zieds iekš krūzītes... tātad bijuši lakstos. 

Bet Vēl pagājušo nedēļ, kad manu prātu aizņēma Čiekuri.., mēs ar dillli cauri vējiem un lietiem braucām uz centru pēc Foto papīra uz LāČplēša ielu 56. Tur man patika tad, kad man bij padsmit.. un patika arī tagad un Patiesi vērtīgi ir ieraudzīt arī to pašu onkuli.. Un izklausīt pāris stāstus, vai zināšanas, kuras man apputējušas prātā.., bet viņš teica, ka to jau nevar aizmirst.. un vispār ne jau mēs bildes tīstīsim.. , ka pieraksti par temperatūrām un minūtēm jāmeklē:) 

brīnumi un maģija. tam Foto papīram..- bet patiesi bērna prātam saprotama..:) viss kur tiek gaisma - būs melns un pelēks.. visur kur netiek.. "balts" , Izmantojām parasto pieres ciklõpu ar sarkano "filtru" (tas gan nav labs variants un viņš laiž cauri gaismu, kas iespaido baltumu) . Bet tā kā man Rīgā nav sarkano lukturu.. un Alfā sarkanu lampiņu.. tad nu..:) lietojam to kas ir.. + secināju, ka ļaut dillei spiest kopētāja slēdzīti ar pildspalvas otru galu.. ar nav prātīgi:) un izgaismošanai ņēmām parasto dilles pandlukturi.. 

Tad nu, lai veidotu "ēnu bildi" vajag : Fotopapīru, fiksāžu, papīra attīstītāju, traukus(vēlams papīra izmērā) kuros mērcēt to papīru.. un lukturus:) un visu ko vien girb "noēnot" + Vajag pilnīgu tumsu..

Tātad pat trauku Rīgā nav:) izmantoju pārtikas kastīti un kaķu kasti(jo kaķi to vairs sen nelieto un nav aizvesta uz laukiem) lūkkkk... cik viss vienkārši + protams cimdus.. un ja bērnam nav cimdu un nav pincetes metāla, tad labāk jau mērcēt pašam pieaugušajam.., jo tas attīstītājs noteikti nekas labs nav:) ķīmija ir un paliek ķīmija.. Bet process Superīgs! Tumsa un gaismas pārslēgšanas.. Dillei patika:) un man patika, ka viņai patika, bet viņai visvairāk patika, ka pēc tam viņa to tak varēšot iemācīt tētim. Tieši Tā!!! 

Tad nu tumsā izņem papīr loksni -> ar vienu izeksperimentē, kura puse ir jūtīgā...-> tad sarkanās gaismas pavadībā liek uz papīra visu ko grib.., tad virs papīra iededz balto gaismu.. attiecīgi var skaitīt ..1/2/3.. vai vairāk.. jo ilgāk gaisma, jo melnāks pleķis un caurspīdīgajiem priekšmetiem mazāks kontrasts..vietās kur spīd cauri.. -> tad liek attīstītājā -> gaida kad pietiekošs vēlamais tonis.. vai arī ļauj līdz galam iztīstīties-> nopilina un liek fiksēties.. tur tur vismaz 10 min:)  un tad nes skalot tekošā ūdenī.. un izkarina..vai izliek uz avīzēm:) 

mēs šādi taisīsim dilles skolas tirdziņam ēnu spēles, ko viņai "tirgot.". attiecīgi ēnu lapa un priekšmeti līdz:), lai var meklēt - kas ir kas:) 

Un protams no datõra visu var izprintēt .. un nav nekādas šmuces mājās.. bet veidošanas process fantastisks..  un brīnumsajūta pie katra darba..:) un maģija sarkanajai gaismai.. 

un protams kartiņa ģeniāla:) 

pirksti smaržo pēc fiksāžas. Un patiesi gribu savu darbnīcu. Ne tikai foto.. bet vietu, kur viss - kas man ir ir uz vietas..:) lai visu vēlamajā vakarā var pielietot.. un bildes nav jātīsta kaķa kastē:) vai arī.. jālūdz mammai, lai meklē kaut ko bēniņos:) un ved uz Rīgu..:)