Pēc kā garšo mīlestība? Pēc zaķskābenēm? smiekliem.. domām.. cerībām.. sapņiem.. vārdiem..ticības.. vai vienkārši spējas dziļi ieelpot ..., man šķiet, ka mīlestība garšo - pēc atklātības... pret mirkli, pret sevi, pret pasauli..
Mākoņvanna. Lido mākonis un ierauga vannu. ielien vannā..
Es skaidri zinu, ka bija tāda - cepum detaļa. Gariem.. gariem smilšmīklas cepumiem.., Bet nav.. pazudusi, izgaisusi..
Kontā ir : divas sadedzinātas brīļļu cepum pannas. Viena kēksiņu panna. Darīt desmit lietas vienlaicīgi, kad viena ir tik dūmojoša. Labāk nedarīt.
Krāsoju brilles. Ota. šokolāde. pil. gardi pil. viss, kas nopil - vēderā.
Šokolādes fonts. Pūdercukura papīrs.
Sajūta uz kūkas.
Vafeļu klasika. Rītausmā.
Magnõliju koku - pirmo reiz dzīvē. Tik tuvi taustāmu. .. samtainu. Un tieši krēslā..., kad krēsloja - tad es arī sajutu smaržu, jo smaržoja viss.
Pirmdienas vakars. Darbdiena. Brīvdiena.
Es to tieši tā iztēlojos, ka mīļākais mākslinieks uzglezno gleznu - "altārim" zem debesīm.. un glezna paliek. Gleznotie ziedi. Gleznotās sajūtas. Gleznotie sapņi, kurus glezno Tavs mīļākais mākslinieks, kā atmiņas no dienas, kad teici "Jā". Savādāka kāzu bilde. Glezna ar pievienoto vērtību. Vēl lielāku.
Brilles ieguva krāsu . Vēl ar vien svinam - to redzēt bez brillēm.
Un meitenes šuj kleitas. No puķaini sapņainiem audumiem. Divas kleitas. No viena auduma. Tas audums tak ir maģisks. Ja vēl pieskaita krēslu. Es jau domāju, ka tāpēc, ka tas audums zied.
Māsa māsai. Četras māsas. Viena pļava.
Krāsa - ziedos, kleitās,krēslos, augļos, šķīvjos, glāzēs, pudelēs, gleznā, pērlēs, dzijā.
Krāsa - sajūtās.
Jo pat ja ir pirmdienas vakars. Kamēr viss ir tikai tavā prātā - tas ir liels nekas. Tikai tad, kad Tu domu izved no prāta. Tā ir. Un Tu vari domāt tālāk.
Citu domu.
Viens romāna cienīgs vakars. Un tad, kad šķita- tas ir beidzies. Tas sākās no jauna. Ģeometrijas stundā mēs iepazināmies.. un ģeometriskās sarunas mēs risinam vēl ar vien. Atbildes mums nav nekad, pat ja tā nāk kā pa pieri ar āmuru.
Ļoti.
Gadiem trennēti - profesionāli modeļi.
Viena diena nākotnē. Ceturtdiena šajā gadā. Bet mēs to nodzīvojām jau vakar.
Laimīgs. Īsti laimīgs cilvēks. Jo par spīti tam, ka kāpnes aizmirsa, Bufeti neatveda. Viss notika. Lēni un mierīgi.
Neuztrennēta, bet lieliska komanda. Bet trenneris laimīgs. Floristikas, dekorēšanas trenneris. Uz tādiem pulciņiem bērnus vajag sūtīt laicīgi.
Šo bildi pie sienas.
Ak, Dievs!
Tieši tā! :)
Bet es apsolu, ka tajā piecdesmit gadu ballītē- es uzlikšu galvā kaut kādu spurgalu. Nopietni! Jo... es tos savus draugus mīlu tāpēc, ka viņi spēj mani paciest. Un viņi spēj mani iedvesmot un par spīti manai kritikai, sarkasmam.. , es viņus apbrīnoju un Ļoti. Patiesi ļoti.
Jo mīlestība garšo pēc sajūtām. Tādām, kuras tu nevari paredzēt.Tā sajūta kā degviela . Dzīvei.
