mākoņa deguns.

Reizēm cilvēki krieviski runā, lai bērni - teikto nesaprastu.., pirms pāris gadiem mēs varējām runāt un Valters to itin nemaz nesaprastu.., bet cilvēks jau gudrs lopiņš. Iemācās.
Un izrādās lidostā nevar bildēt. Arī tas mainās... jo pirms pāris gadiem varēja. Vai arī mēs neievērojām - aizlieguma zīmi.

 Leijerkaste ar īstu mūziku no pasakas. Nezinu kādas. Bet noteikti par krievu princesēm. Latviešiem arī ir uzvelkamas rotaļlietas ar kādu zināmu latvju meldiņu ?

 Lielummānija.  uz ziediem...

 Kaut - viņa zin ko nozīmē, ka ja paņemsi visas skaistākās magones uz mājām, tad citiem "lakstos" nebūs ko pirkt.. - un labprātīgi ievēro " divās plaukstās" noturama pušķa mērogu.

 Bet pļavā nav mērogu. Pļavai nav mēroga.

 Margrietiņu lietus.

 Viņa grib redzēt mākoņus. Ne margrietiņu mākoņus, bet īstus. Tā.. deguns pie deguna. Viņas un mākoņa.

 Bet romantiskais vakara brauciens uz "ezeru peldēties" beidzās pirmajā peļķē:)...

gadatirgus.

Šajā ziemā bij sajūta un pārliecība, ka siltumnīcai  būs būt. Bet - nav.  Bet - aug. 

 Āmurs. Dvielis.
Dankš..!!  .. - un visa gada krātā nauda, makā iekšā, lai dotos uz gadatirgu. Pagājušo gad Brīvdabas muzejā dille nopirka sev krājkasi.., lai krātu naudu nākamajam gadatirgum.

 Divdesmit seši lati un divdesmit pieci santīmi : un viņas plāns - nopirkt lelli, divas krājkases. Saprātīgs plāns.

 Kurpes jau spēja izdot skaņu.. - praktiski dziedāt korī.  Tik ļoti mīļas. Saules zaķu gliterkurpes.

 Vēl Otrdien tinās kilometriem kaprõna diega, lai jau Piektdien - tie svinētu kāzas Maskavā. (bildi burtiski izlūdzos, lai nobildē pušķīšus ar stāstu)

 Augu mājas floristikas - "makgaiveri" , pārvarot nepārvaramo rosijās pa Krievzemes galvas pilsētu, jo arī Maskavā tak precas. Un Tur atšķirībā no mums uzspīdējusi arī saulīte.

 Un visā piedāvājum jūklī - viņa ņem un pamana kaut kādu zaķi. Balerīnzaķi. Un Man patīk, ka par spīti tam, ka viņa seko līdzi pieaugušo sarunām, viņa itin neko nepalaiž garām no gadatirgus piedāvājuma. Jo viņa ir pircējs ar aci. Ērgļ-aci.

... stāsts pēc stāsta. Katrai domai un darbībai - stāsts.
Pērnajā gadā nopirkām - porcelāna vāzītes.. un tās tiek lietotas ik dienas, ik mazajam ziediņam, atrodas vieta. Un Plāns bij nopirkt vēl, jo ja viena sasitās.. un tikai divas palika.. - acīm redzot un puķēm jūtot : vajag vēl.. un nevis šādas un tādas, bet tieši tās pašas vāzītes ar putniņiem un gadu.., tad nu uzzinājām, ka tās taisa Keramiķe Iveta Šveisberga, jo mēs to ļoti gribējām zināt.

 Putni puķu draugi.

 

Nedalāmas bijām, līdz viņa juka pa vīlēm.., šo somu lietotu saņēmu mantojumā no fotogrāfa Voldemāra Vanadziņa, ar visu zilo līmlenti, vismaz gadus sešus, bez viņas nekur.. , līdz mirklim, kamēr bij jānes remontēt.., bet visu "somdaru" attieksme - "Priekš kam jums tāda? Aizejiet uz Latgalīti pēc jaunas..", viņa ir īsts piedzīvojumu koferis.. un nekāds dermantīns, kā viss Latgalītes piedāvājums..

Es šoreiz nemaz necerēju.  Bet ir. Pēdējie caurumi un man ir soma. Ne kantaina, bet apaļa

 Un lai arī pārdevēja - dzirdot manus jautājumus meistaram - Jānim Ķite, mudināja mani piezvanīt kādā mierīgā brīdī. Es jau zināju, ka ja es aiziešu nepasūtijusi.  Es otreiz neatgriezīšos. Tieši tāpēc, ka mani sūta prom, bet meistars domāja un nemaz nenovērsās no manas vēlmes.. un piedāvāja nākt piemērīt "aizkulisēs" .. un fotoaparātam ielienot somā.. viss šķita tik dabiski, ka nebij šaubu, ka jāņem ciet..  , beidzot man ir soma, nevis taša. Tieši tik jauka, lai nekonkurētu savā būtībā ar bijušo mīļāko somu. Ak... vai..

 Sasildīt plaukstas - vārot ziepes.  "homely" stendā...

 Dillei mazai esot - cilvēki itin - nemaz nepatika. Neizraisīja nekādas pozitīvas emõcijas, bet lūk Elita. Elita bija pirmais svešais cilvēks, kam dille plaši uzsmaidīja pretī. Pavisam vienkārši.  Tad nu viņas kopā uzveidoja ziepes. PS- dille ir ziepju fans. Rokās paņemamu.

 Pār keramikas kalnu ienākam, kad keramiķi vēl tikai modās... bet izejot ieraugam glāzes... Krievu porcelāna.. un , kaut makā ir pilnīgs iztukšīts pēc situācijas "soma" ... pēdējie lati tiek grabināti, jo kafiju dzeršu no krievu porcelāna. " Ļubļu ķebja"

 Netīrs baltais porcelāns - Normunda Lanģa keramikas kalnā.

 Mazliet neregulāra forma un netonis. Dievīgi.

 No pūļa bēgot. Kalnā augšā.

 Šī gada - naudas krātuve - tik ļota, ka dille saka, ka šito nesitīs..(kaut par iepriekšējo teica to pašu)... šī ir īsta mušmires karikatūra. Ļoti patīk.

 Visus piemēriju.. gan kaķi, gan suni - gan fotoaparātu.. viss tajā iederas organiski..:)  Šis vēl ar vien ir mans mīļākais gadatirgus. Un šoreiz arī tāpēc, ka no sirds kaut ko iegādāju.  Un patiesi var redzēt, ka cilvēki rada.. rada no sirds.

Jau sāku krāt - nākamajam gadam..

ūdens un veste

Ūdens sezõna smilškastē. 

Ūdens kā migla - maigi salda. 

Arī man bērnībā , tādā dziļā - bija draugi, gan Saulkrastu dārziņos, Cidõniju ielā, gan Ventspilī Jūrmalas ielā aiz sētas..., gan Rīgā uz Zemgaļu ielas.. Laistījāmies - pat ar cukurūdeni. Pilnvērtīgi un traki "kazaki razboiņiki".. 

Dillle smidzinot zirņus uz palodzes organizē smidzinātāju iepirkumu. Viņai un draugam Markusam(kuru patiesībā sauc Marks, bet mēs tak visus Četrus gadus 100% pārliecībā dzīvojām, ka viņu sauc Markuss). 

 Pšššš... pššššš... pšššššš...

 Pilnvērtīgs prieks un smiekli. Pilsētas smilškastes maisā - uzpildīts smidzinātājs ir vajadzīgs - katru otro dienu, ja ne katru.

 Un ja nav prinČa tērpa.., bet princesei ir vismaz pieci.., kā tieši lai iztēlojas sevi par princi, kuram tikai kronis galvā ?  Rītausmas sapulcē - vienojamies par - "veidot princim tērpu" , vienojamies - par nopirkt vesti vai žaketi un novizuļot, kaut pats princis savā pieticībā stāsta, ka - "nopirksim vecus palagus un uzveidosim apmetni"...

 Dille parāda Oliveram - savu Laines šūto vesti - un princis uzpleČus ņurcīdams atmet domu par vecu palagu un dodamies uz veikalu pēc žaketes. Puišu nodaļās ieskatījusies esmu tikai atlaižu sektõrā. Tad nu Žaketes iekš Cubusa un Lindexa nav. Jocīgi. bettt.... atrodas Veste, krekls un "šuj" veikala apmeklējums - beidzas rezultatīvi.

 Valters tēlo, ka nemāk nogriezt pogas, kur nu vēl piešūt, bet - katram savi pienākumi..  un visi vestes atribūti piešūdināti. Mirdz un vizot skan..

Enkur - dimant pogas. Ķēdes, zvārguļi, dekoratīavas skaras, kaut kādas neizprotama pielietojuma "lentas" un līdzvērtīgs objekts - mirdzošajām dilles kleitām gatavs.

Bet lūk sētā gan nevar tikt ar krokšiem - vajagot prinČu kurpes, jo princesei gliteri uz kurpēm palīdzot.

Pretodu un pretērČu un pretvēja kostīmi pār ausīm pārvilkti  un upju pļavas un tilti iekaroti, zaķskābenes apēstas, slapjās zeķes izraudātas.

Bet šovasar, šos zilos svārkus nost nevilkšu - izbalos, izplīsīs. Vasaru dzīvosim kopā.

Vasara spilgti zilos toņos un cerams mazliet augstāk par zemi. Līdzsvaru noturot. Garīgo un fizisko.

diļļu diena.

Tur kalendārā stāv rakstīts - 22.maijs.. tad jau Diļļu diena. 

Trahēlija kā ziedoša dille. Vizuāli. Mazliet. 

 Bet rītausmā ceptais zaķis, man paklūpot gandrīz dabūja sliktu galu.., bet izdzīvoja.., uz palodzes paslēpušies pāraugušie kvieši, kā labi laksti kūkas dekõram. Jo zaķis bez zaļumiem nemaz nav zaķis.

 Burkāni un rupjmaize. Nomazgāti, sagriezti un prom - ciemoties. Sargsuns paliek mājās.
Bet manī ir vizuāls, garīgs un fizisks pagurums. Es  jūtu, cik labi smaržo rupjmaize, bet nemaz nepagaršoju.

 Neaprakstāmi daudz tas māca. Liek just. Sajust. Domāt līdz, ka pasaulē Tu esi svarīgs, bet visam ir savi noteikumi. Izjādes ir viens no lielākajiem dilles priekiem un mācībstundām vienlaikus. Jo ļaut Tētim pirmajam uzkāpt baltā zirgā - nav viegli. Maza asara acī.., bet stāv un gaida.. , gaida savu zirgu. Saprast, kāpēc Tētis šoreiz  tiek pirmais, saprast, kāpēc krāsai nav nozīmes, saprast - un iemācīties pacietību, šķiet var tikai kopā ar dzīvniekiem. Tad asara notek tik klusi, jo  prieks par visu ir daudz lielāks.Kluss prieks. No staļļa izved Eiropu un dille jau aizmirst, ka viņa gribēja baltu zirgu. Jo šis tak esot vismīļākais un skaistākais..Tumšās šokolādes krāsā. Gandrīz melns.

 Un arī liels cilvēks mācās. Mācās sajust sevi un dzīvnieku. Aizmirst pilnīgi visu. Domāt un redzēt esošo.

 Lēdija cauri peļķēm nemaz labprātīgi neejot. Tāds lielisko dāmu klubiņš tur, tajā Salaspils botāniskā dārza stallī.. , kaut arī puiši ir.

 Pilnīgs miers manī. Pateicoties pretodu līdzeklim.

 Pirmā pie garduma protams tiek - sapņaini skaistā Lēdija. Tas jau nekas, ka mugurā netika.... simpātijas nenoliedzamas.

 Balts stallis. Tīrs un sauss un gaišs. Tik pat gaišs prieks mūsos. Jo minūti pēc nokāpšanas viņa jau Čukst ausī, ka gribētu vēl.., bet Nē.. zirgiem atpūta un bērni pa gultām. Citu vakaru brauksim atkal.

 Bet es tikmēr savu saldumkāri  - ar riekstiņiem veldzēšu. Saldi. Sapņi un gardumi.