rudens klasika.

 Puiši nolikuši ragaviņas pa vidu noliktavai.
Un... Tieši tad, kad dille - Domu pierunā tajās iesēsties un velk uz rinķi.. , es smaidot redzu to manu suņu teõriju , jo tā darbojas.., es to redzu ļoti bieži.
Tad nu teorija ir mazliet barga. Ja bērnam ir suns, ja mājās ir suns... tad jādara ir viss, lai rotaļas, gardumus, glāstus, mīļumu, labus vārdus, lutināšanu  suns saņem tikai no bērna.(persõnīgi es suņiem šķietu tik garlaicīga&barga, ka ar mani uz mežu nāk tikai pieklājības& vajadzības pēc.. un tas ir bijis apzināts mans attieksmes darbs). Un nenogurstoši bērnam jāatgādina, ka dzīvnieki nav rotaļlieta, jo tas reizēm aizmirstas.  Ja iejaucamies mēs ar savu - Milzīgo mīlestību- bērns un suns reti veidojas kā komanda. Bet šeit ir. Vēl ne 100%, jo arī manā ģimenē citiem šķiet, ka mazmazītiņais sunīts ir tieši priekš viņiem paņemts.. un ka suns nomirs badā, ja viņi to kotleti pirmie neiedos..

 Morsa ābece. Putnu koris. Sanāksme. Sapulce.

 Citi rudenī brauc uz Siguldu. Mēs braucam uz Skrīveriem. Un mums patiesi veicas, jo šoreiz patiesi bija sajūta, ka esam vienīgie.., Tur ir daudz lēzenu taku, maz dubļu, neskaitāmi nezināmi koki/augi.. , maigi sūnu paklāji.. nenobradāti..,  tas viennozīmīgi ir mūsu mīļākais parks. Tas liek sapņot. Un katru gadu tur atrodas citi augi, krāsas - kas iedvesmo... - šogad sūnas.. pagājušo gad kosas, iepriekš milzu lapas...

 Un kāpnes..Visaugstākās skaistākās kāpnes ir atrodamas taku jūklī.., ieaugušas mežā.., Pie strūklakas nogriežoties uz takas - pa labi..

 Samtainas sūnas. Un Burvīgi tūristi.. vai arī superīgi parka kopēji, jo šī ir vieta, kurā ir sajūta, ka kāds par to nemanāmi rūpējas.. ļaujot dabai būt pirmajā vietā...

 Apsēdos uz soliņa pie Daugavas. Atļāvos pasapņot.. un knapi noķēru. Knapi.

 Un tad, kad diena jau galā... nonākam - Kokneses Likteņdārzā.. , To jau ne izstāstīt , ko tur jūtu.. Tur mana Daugava, manas atmiņu takas.. , kas pārvērstas Likteņdārzā..  un man prieks par to.., par to, ka top tādas vietas Latvijā..

 Lapu paceļot. Tā ēnu aiz sevis akmeņos iegrauzusi.
Kā Tur izskatīsies tad, kad dille būs liela. Un mēs veci. Šis ir mūsu rudens ieelpas brauciens. Klasika. Un šķiet, ka tāpēc, ka mums ļoti patīk.. visur bija tik liels cilvēku minimums, ka tas jau šķita kā sapnis. Garum gara klusa dabas pastaiga. Pie tās dabas, kur cilvēki skaisti ar to sadzīvo.

 Bet nākamajā dienā līkumojot uz Pilsētu. Saku , lai bremzē.. stop! Valters brauc atpakaļgaitā.. ierauga krūmos  to manu - "stop" .. un saka : " ooo... Te Laine bijusi?" :)

 Ļoti auduma kniksīši - Lēdmanes pievārtē.

tirgot.ziedus.

Hiacintu sīpoli "iesēti" ūdens pilnās pudelēs..- tīri gribētos zināt, kā būs un kas būs.. vai vispār būs.. nu kādreiz tas zieds.. , nedēļas laikā burvīgas saknes  izlīdušas.. - sniegbaltu slieku krāsā. 

 Balts audums. Melns pernamentais.  Meditējoša ziedu zīmēšana.
Meditējoša, jo - ilgi domāja.. kā, lai ranunkuli uzzīmē. Audums nesot īstajā krāsā.. būšot tulpes un margrietiņas..
 Līniju nošūšana ar šujmašīnu. Sintapõna pildijums ar stieplītes mugurkaulu. Un maģiskais ziedu dārzs gatavs.

 Kaut tas nemaz nav dārzs.. tie ir nevīstošie ziedi-  tirgotavai "lakstos" mājas filiālē..

... Ranunkuļus rīt .

kabacis.

Skatos no visiem lenķiem - un ķirbi vai kabaci .. kadrā neatrodu. Bet tas tur ir.  

Un nav ko slēpt patiesību, vai ne? Lustra ir kabacis un māksla top mokās. Milzu. 

Aizver acis. Neskaties. Nerunā. Nedomā. Nekomentē. Un neskaties. Negaidi. Nedari. Dari. Aiznes. Nē. Uzliec. Novāc.  Un galvenais - neskaties. "Bet kā - Tev liekas - izskatās labi?" 

Un tie gājputni aiznes ziņu uz Dienvidiem.. , par klusiem sapņiem, par skaļām vēlmēm. Un kā, lai vēl skaļāk izsakās, ja ne parāda? 

Bet mokas - ir vien emõcijas , cilvēkam pašam pret sevi. Dialõgs ar savu fizisko un garīgo spēku, jo iztēle skrien tam visam pa priekšu. Un ne vienmēr viss notiek, tā kā iztēlots. 

Un katrs tās emõcijas izdzīvo savādāk. 

Bet man prieks. Neizsakāms, ka varu būt daļa no tā visa. No visa.
Un - Paldies.
Un es ticu, ka katram ir sapņi. Man burtiski žēl, ja kāds padodas pusceļā, lai tos piepildītu.. , arī es reizēm apstājos, ieciklējos, padodos. Apēdu kilogramiem šokolādes .. meklējot mieru un pareizās sajūtas.
Bet mirklī, kad esam mežā.. un mēs tur esam.. vai tā nav burvīga atbilde visam - it kā nepareizajam..? Visiem, kāpēc ir tieši tā?

Un pašā Rīgas vidū - šuj visskaistākās krievtautas princešu kleitas..  un manā iztēlē. Pat ne tikai svētkos.., bet arī ikdienā... meitenes staigātu ziedpilnās kleitās. Jo viņas zied. Ar vai bez ziediem...., bet  ar ziediem vēl vairāk.

Mīlas karogs piesliets un piesiets.  Un kosmosam visi mājieni doti.
Pus karaļvalsti par viņas sirdi. Kāds dotu.

ostentatīvs meža mirklis dienas garumā.

Zelta krāsa vairs sen nesaistās ar kaklā sakārtiem kilogramiem un pirkstos ievītiem gredzeniem. Zelts saistās ar siltumu. Tīri sirdī un sajūtās. Pilnību. 

Krāsu, kurai piestāv rudens un cilvēku miers. 

 Zelta diegos savēru dzērvenes. Zelta cepures burciņām uzvilku.
Zeltā iešuvu Čiekurkalntirgū atrastos tamborējumus. Tos gan atrada Valters un nokaulēja cenu līdz trakam minimumam.  Bet citas "antīko" lietu tantes tur gribēja - piecus latus pa sedziņu prasīt.. un ja jau tas man esot dārgi, tad lai tamborējot pati.. Un aiz stūra uztamborēju ar.
Bet tai "dārgajai" tantei- to sedziņu bija Kastēm.. , kam viņa to tur taupa.. nav zināms.

 Mucenieku meža labirintos iemaldīties un atgriezties pie zināmām "takām" ...

 Un kā, lai to pastāsta... Man nesalst, ja tam ir mērķis. ... Sāk salt tikai tad, kad mērķis jau pazudis. Un salt man sāka ienākot dzīvoklī. Tur bija ledusskapis.
Pēdas krāsnī sildīju un par šokolādi sapņoju.

 Un ir cilvēki, kuriem ir pašiem sava priežu pļava. Viņi var uzklāt sev brokastis un brokastot mežā. Zem priedēm.  Zem gājputniem.
Es gribētu savu priežu mežu un varbūt .. tikai varbūt-.. valsts mežā kādu mirkli.. kādu stūrīti var iztēlot par savu.

sukulenti.

 Uz mazas maliņas.
Uz šauras rāmja maliņas.
Būs sukulentu dārzs.

 Jo aug. Viss aug arī rudenī.
Sajūtas pret visu dzīvo.

 Mitrums mīlestības karoga "žūt" procesam netraucē. PVA ir spēks. Neredzams spēks.
Kaut kleitas uz veļas šņores žūtu tik ātri kā PVA.

tirgot. ĒNU.

Tieši tāda diena, kad no saules negribas paslēpties ēnā. Gribas to ielaist istabā, kleitā, matos - un pat acīs.. 

Tirgot. Tirgot .. notirgot. Ko tirgot Miķeļdienas gadatirgū? 

ĒNU. 

Meklējām priekšmetus. Sagādājām materiālus. Un dienas laikā veidojām prototipus, lai naktī (tumsā) būtu vieglāk..

 Lūdzu - izdomā skaistus vārdus.., tad sameklē burtus vārdiem..

 Tātad mūsmājās atkal notika - fotopapīra izgaismošana. Attiecīgi .. spēles - "ĒNA" veidošana..
Izmantoju : padomju laiku fotopapīru &fiksāžu, mūslaiku - Agfas papīra attīstītāju.. - un to visu var iegādāt Rīgā, LāČplēša ielā 56.., man tā vieta patīk labāk par fotoklubu..

 Sarkanajā gaismā - fotopapīrs netiek izgaismots. Uz fotopapīra loksnes - tiek veidots stāsts.

 Daudz stāstu. Kaut dille labprāt visu  saliktu tā pat vien.. Notiek tumsā tītas.. sarunas un kompromisi. Kļūmes un varoņdarbi.  Šķidrumos - mērcēju es. Viņi liek. Dille izgaismo.   Divu stundu laikā tiekam pie - piecpadsmit lapām.
Bet - lai cik vienkārši tas liekas - mirklī, kad viss jādara pašam.. tas ir diezgan pinķerīgi.. gan sagatavošanās, gan realizācija, gan darba patiesa pabeigšana..

 Skalot tekošā ūdenī.

 Žāvēt un iet gulēt.

 Zvērs vārdā - Laminators , tiek pie darba. Un Fotopapīra izgaismotās loksnes - tiek ielaminētas .. drošā apvalkā. Paliek taisnas un pieskārienizturīgas.

 Ļoti saspringts process, jo visu laiku nepamet sajūta, ka kaut kas piedegs, iestrēgsss.. neizdosies, bet izdevās.

 Rakstīt zīmogu. Domas deguns visam seko.

 Drukāt - priekšmetu kastītes.

 arī Valteram sanāk pirmais zīmogs.

 Caurumot kastes(jo izrādās pāris priekšmeti pārsniedz iepakojuma izmērus)... Personalizēt tās.

 Sabērt priekšmetus.  Cerēt, ka neviens nav noklīdis no pareizā komplekta.

 Priecāties un brīnīties.

 Un beigās izmēģināt - pašveidoto spēli "ĒNA"..

 Katram sava mīļākā lapa.  Mana ar Otu.

 Kad iepriekšējā naktī beidzām likt ēnas.. - dille veidoja sev savu spēli.. no mīļajiem ornamentiem.. piestūķējot pilnu lapu.. Un šodien izrādās, ka tā ir varen grūta spēle, ja neskaita pogcaurumus , tad var kļūdīties viegli...

Projektam iztērētas - neskaitāmas pacietības & darba stundas.. un  patīk, kad pašiem patīk rezultāts... 

PS.  Phõs = Gaisma. 

Grapho = Rakstīt.

Mēs ar gaismu uzrakstījām ēnas.  

PSSS- prasu dillei "par cik konfektēm/gardumiem Tu vienu spēli pārdosi?"
Viņa : " vienu par -3, otru par 4, trešo par - 5"
Attiecīgi rīt būs daudz cepumu un konfekšu:)