otrdiena, 2013. gada 13. augusts

pie Daugavas.

Starp debesīm un zemi...
vēl tuvāk saulei un daudz tuvāk ūdenim nekā citviet. Šķiet nostaigāti simtiem kilometru un ne tikai prātā, bet pa īstam.  Daugava iesūkusies manās zandelēs vai sandelēs. Akmeņi un gliemeži noteikti paslēpti visās somās un kabatās.
Vārna ar knābi pieķērusies baznīcas torņa krusta spicei. Cīnās ar vēju. Nepadodās. Uzrāpjās. Vējš to nopūš, izpurina... bet viņa lidinās un virpuļo un atkal ar knābi - klikt. Un uzraušas augšā. Vajag objektīvu. Vārnām. Nez vai būtu spēks nest to visu līdz. Bet es nestu. Ja es tiku līdz savai atmiņu Daugavai, tad jau arī vilktu to līdz.
Plikas lelles uz skapja. Apkvēpušas, apputējušas. Bet te pat vien ir. Dažas no tām manas. Varbūt visas. Bet es noteikti ar tām pēdējā spēlējos.
Pīles pierod. Ceturtajā dienā tās pat uz ratiem neskatijās. Tās vienkārši baudīja duļķi. Bet vienu gan es nesaprotu. Ja ciematā uztaisa parku. Iekārto to. Sakārto to. Vai nebūtu jācenšas to skaistumu saglabāt. Aiz sevis novācot .. nevis visu nometot. Un manī ir slimīga tieksme ar tiem cilvēkiem parunāt.. , kāpēc - jādauza pudeles, jāmet bundžas & papīri.... un viss ko nevar apēst...    
Man mācija gan skolā, gan mājās..., ka aiz sevīm "ballīte" ir jānokopj... , lai kur Tu būtu. Ne tikai lielajā talkā vienreiz gadā.  Bet Gliemezim no tā ne silts - ne auksts.  Tas lien. Pāri visam.
Un Laivu ostā... Koka laivas sapuvušas. Jauna paaudze nākusi vietā. Es gan gribētu koka. Vēl gribētu laipu. Koka.

Un tad paralēli tai pasaulei, kurā jaunieši aiz sevis nesavāc... ir "kanniņu" puikas ar pīckām rokās. Gan lieli, gan mazi, gan ar bārdu, gan bez. Visi pieklājīgi bez gala. Klusi. Sargā Daugavu.
Zīmēt punktus. Likt ciparus. Savilkt tos un uzrakstīt , kas tas ir. Tā ir spēle, lai cipari un burti kopā liktos pareizi.  Kaut es vēl nobildēšu.. zīmējumu - kur es zīmēju stārķi, bet dille saskatīja māju:) tiec nu gudrs. galvenais , ka savilkts pareizi un uzrakstīts. Tik es domāju - ko citu.
Opim visādas puķes zied. Visādas. Ja viņš nav medībās .. tad viņu var atrast dārzā. Pie puķēm.
Un tad mēs tur sēžam. Dille apzīmē ābolu. Un ja kāds grib parunāt par dzīvi - esmu ar mieru. Tā ir tieši tik dažāda - Un daudz ko cilvēkam iemāca. Ja vien Tu esi ar mieru mācīties, nevis apvainoties uz to. Un ja vien Tu zini, ko Tu vēlies.
Visādi jauni objekti uzcelti Kokneses parkā. Tur kur divas varenas upes satiekas. Bet tā grāmata "Atmiņu Daugava" ir skaista un varena. Izlasiet par pļaujas svētkiem. Tas ir kas neticams. Vismaz manam prātam. Viss pārējais ar, ko tur var atrast.  Bet Rīgā tā grāmata maksā - 17.xxLVL.. Kokneses pilsdrupās 12.00LVL ir starpība. Tieši tik , lai ar vilcienu aizbrauktu uz Koknesi izstaigātu to + aizietu līdz Likteņdārzam gar upi... un vēl atbrauktu atpakaļ.
Opis saka, ka man un lielajam brālim mīļākā nodarbe esot bijusi akmeņu mētāšana & vardītes. Šķiet, ka daļu no visa apguva arī dille.
Un es neatceros, ka ko tādu būtu taisījusi. Tas noteikti ir ļoti sen bijis. Bet stāv skapī bez putekļiem. Un man patīk! Gan tas, ka esmu to taisījusi, gan tas , ka tas tur mīt.
Lai žūst pēc peldes.
Bet mēs tikām atzītas par klusiem radījumiem. Klusiem. Nē.. nu bez jokiem.
Un Aijas tante ar kūkām un meža akniņām lutināja. Gardām. Viņa tik mīļi mūs uzņēma. Bet viņa saka, kā tad citādi, jo es tak atbraucu uz Mājām. 

Valters teica, ka uz Koknesi mēs noteikti nevaram braukt, jo Daugava ir bīstama. Protams, ka viņam ir taisnība, bet viņa bīstama ir vēl vairāk  - tāpēc, ka velk un velk mani pie sevis. Bet pēc būtības - dīķis ir tik pat bīstams kā upe. Visur jāievēro drošibas noteikumi.  Bet man prieks, ka dillei no ūdens nav bail. No dziļa ūdens. No auksta ūdens. No asiem akmeņiem. No stāva krasta. No Daugavas.
Citiem protams atpūtas krēsls un vērošana.
Var jau būt, ka tikai daži mani saprastu. Varbūt, ka itin neviens. Bet lūk mana pieredze un dzīve ir tieši šāda. Tāpēc, ka es mācos - dzīvot. Ne pareizi. Ne nepareizi.  Un arī mūsu vecāki mācās dzīvot. Mācās būt vecāki. Arī tad, kad Tu esi liels cilvēks un Tev jau ir savi bērni. Man tas bija prātam neaptverams piedzīvojums - būt ar meitām Koknesē. 
Bet mana sapņu komanda noteikti nav klusa. Viņa ir viss, bet ne klusa.
Šī josta - ir labs pirkums.. Tā ļauj iegremdēties, tā ļauj peldēt  un kustēties , gan uz vēdera- gan muguras. Tā nevar pārplīst, kā rinķis vai netur rokas nedabiski, kā uzvelkamie roku pūšļi.. par vestēm nerunājot. 
Lelle no priekiem noteikti naktī dejo. Jo viņa ilgi gaidīja, lai atkal, kāds ar viņu spēlētos.
Burvīgs ceļojuma noslēgums Glāžšķūnim cauri braucot... Burvīgs. Es viņiem noteikti pastkastē iemetīšu bildes.
Un Rozītes tantei visgardākie bumbieri - vēl ar vien.
ar knābi pieķerties pie baznīcas krusta gala.

pirmdiena, 2013. gada 5. augusts

Kino Teikā.

man garšo uz palodzes - saulē kaltēti Tīģerī pirktie mazmazītiņie zefīri. 
Un patīk zīmogot.  
 dille bieži teikumu sāk ar "nu un" ...
Tad es arī varētu tieši tā pat. Nu un.., ka ir lietas - ko pasaulē nesaprotu. Bet tāpēc jau tā neapstājas. Attiecīgi tāpēc jau es neapstājos līdz ar to..
Ja top kino.. tad arī biļetes.

un gardumu maisiņš.

Bet "dream team" tikmēr darbojās..  Nesa un veda, vilka un pārvilka, sēja un pucēja.. Mana mamma palīdzēja vilkt dīvāniem pārvalkus.. :) un šķiet priekšnieks viņu atlaida jau pie pirmā dīvāna. Pie otrā viņa pati uzrakstīja atlūgumu. Bet jā. Paldies mammai! Mēs viņu pieņemtu darbā, jo viņa nepadevās. Darba tikumu var pārbaudīt cilvēkiem - saulaini,karstā vasaras dienā uzstādot dekorācijas, nesot , stiepjot un cīnoties. Saulē.
Plaukts kā pļava. Katrā stāvā savs laksts. 

Nezinu - kāpēc cilvēki neatbild uz ielūgumu, bet - bet - bet..  Kaut ko jau tas viss iemāca arī mums vai man..  
Grāmatas stāv garāžā kartona kastēs, jo tām vēl nav skapja. Bet lūk filmas tika pie savējā. Kino skapja. Kaut protams to var iznomāt arī citi, bet.. bet noliktavā tas neatgriezīsies. Ja vien aizbraukt kādu dienu pastrādāt. Arī mēbeles mūsmājās prot darba tikumu.
Biļešu kase & kliedzoši spiedzošas pārdevējas. Tik daudz emociju. Bet kaimiņiem noteikti bija lieliska vakara izrāde.
Meitenēm ir cits ballīšu mērogs prātā. Un pat iztēloties nevaru, kāds tas būs tam ķiķirū. Jo ķiķina un rūc. Ķiķināšana no dilles, bet rūkšana no suņiem apgūta.
Burbuļot naktī.
Patiesi dīvains ir pagalms, kurā nav koku... bet to var iemācīties apdzīvot... mazliet piestrādājot.. žēl jau protams, ka tas šodien atkal ir gandrīz vai tukšs...
Rasa tik liela, ka pārklāto ratu lakatu varēja izgriezt un padzerties..
Katram rasas graudam - savs burbulis. Skatītāji pledos. Burbuļi matos.
Un vados.
Un skaisti, patiesi - skaisti... ka trīs seansi notika. Skaisti ir atrast viesus dīvānos aizmigušus sešos no rīta.  Tad ir tā sajūta...
Bet tā saule dedzina, žāvē...
Neizmantots brokastu galds. Jo saule piekausēja pie krēsla  un acis neatvērt.
Bet pēc divu stundu miega, kad mazmazītiņajam likās, ka ir laiks celties... spēlējos ar puķēm. Ziedi brokastīs. Es ēstu visus. Sāktu ar eremūru.
Paldies!

sestdiena, 2013. gada 27. jūlijs

viens centimetrs klusuma.

.. ar humora izjūtu viss kārtībā.., bet.. varbūt tur nemaz nav humora. Attiecīgi ne viss ir tā kā izskatās... Bet ja uzraksta - tad viss skaidrs. Un tad vēl ne.
Pļavas jau par bruģi pārvērtušās.  Bet rokdarbi katram savi. 
 Un pagalmā katram savs stūrītis. Bez ēnas vai ar.



 Ietīties, satīties, šūpoties, atpūsties. Slings ir atguvis otro dzīvību.. Izmanto visādi, tam paredzētā veidā, gan kleitas tiek tītas, gan šūpoles sietas, gan kā mati pielietoti. Bērnam vajag slingu. Gan mazam, gan lielam.

 dialogs: dille & viņas draudzenīte.
- Tev Tēēētis uzšuva kleitu???
- Jā, jo mans tētis ir florists...




 Cukurgaiļu floristika.


Salda. Rūgta. Ziedoša vasara.