Te.

Nu par to, ka mīlestības nevar būt par daudz.. Kraut gan kaudzē nevajag, bet varbūt vajag.. pamazītiņam. 

 Ir lietas, ko es redzu citādi. Tos sīkumus - īpašos sīkumus. Kad dille vārda dienā saņem "Izkrāso pati" lapu no manas draudzenes.. viņas brālēns saka, ka dāvanā ir tikai papīrs. Bet dile guļ uz grīdas un cenšas aizpildīt laukumus, cīnās pati ar sevi, bet krāso un man šķiet tik neticami skaisti. Un esmu pārliecināta, ka ik mirklis, kuru veltam sev mīļu cilvēku bērniem.. lai gatavotu dāvanas, nu tādas vai šitādas, bet citādākas - kaut ko pa visam citu, kaut ko tādu, ko neviens veikals nesaka, ka tieši tas Tev ir jāpērk. Tas veido pasaulīgo prāta šūnu bērna prātā. Ka pasauli veido Tu.  Un tik grūti ir izkrāsot lielu laukumu..Ne tikai mazam cilvēkam, bet arī lielam. To dzīvi izkrāsot tā, lai pašam patiktu.

 Un tad, kad liekas - ka laiks ir sadalīts pa minūtēm. Atrodas vēl pāris minūtes - lai sašūtu kopā galda segumu. Un es mīlu Tirgu! Pat ja veselu gadu tās mežģīnes dzīvoja pa darbistabu bez darba. Un pat ja krāsas šķiet nesavietojamas. Tik ļoti patīk.

 Arī statīvs sapucēts. Kleitā!

 Un pēdējais laiks apēst gurķīšus. Man patīk svinēt pagalmā, klusus sarunu un tikšanās prieka svētkus.

 Un šī bilde būs pastkarte. Tur noteikti ir vairāki stāsti. Kā tur īsti bijis. Bet mīlestība atrod ceļu pat tad, ja logu aizkrāso..

 Un pat, ja visiem šķiet, ka  pats svarīgākais ir - skaisti nopļauts mauriņš.. un katrs otrais uzprasa "Kāpēc nav nopļauts? " un kaimiņš pār sētu apskatās "Vēl ar vien nav nopļauts" .. Tas pieneņpūku prieks ir neaprakstāms.

 Tējot.

 Un noliktavā stundas skrien nemanot.

 Un mirklī, kad Gustavs uzdzied kādu meldiņu - es patiesi aizmirstu dusmas par to "jauniešu slinkumu mūsdienās" ..

 Sildīties smiltīs. Nu ir.. ir Jūrā kaut kāds spēks. Smiltīs maģija. Bet man tiešām patīk Jūra, kad tur ir tieši tik vēss, lai būtu - neviens cilvēks, tikai mēs.

 Un gada laikā viena Jūrmala spēj izmainīties līdz nepazīšanai. Ja skatās caur bildēm. Pilnīgi cita vieta. Pilnīgi cita Gauja.

 Un šis ir uzskatāms kadrs par to, ka banāni jāņem līdz - ne tikai atbilstošā daudzumā - bērnu skaitam, bet arī vīriešu un bērnu skaitam! Jo pārgājiens prasa daudz enerģijas no visiem.

 Lieliskās Gaujas takas. Ideālas! Skriešanai vispār..

 Par to gaistošo prieku. Bet viņas ziedēs atkal. Es to zinu un tam ticu.

Apstājamies pie sludinājuma staba un skatamies vai nav kās sludinājums par "iznomā māju uz vasaru" (mēs meklējam kādu vasaras mitekli tālāk no pilsētas tuvāk pie jūras vai kāda ūdeņa) jo lauku vairs nav..   Ozoliņš skatoties uz sludinājumu prasa " Un ko tur pārdod?" .. Es nevaru nesmieties. Bet runā viņš lieliski! 

Tad nu.. ejam pret vēju - kraujam savas sapņu zvaigznes kaudzē.. stiepjam līdzi ! 

Es vispār šo ierakstu - saņēmos uzrakstīt savā darba laikā, jo satiku šodien Plūmīti. Un Nu jāraksta biežāk, jo man par spīti darbiem un bērniem un pasaulei. Paldies - blogpasaule, ka Tu esi. Jo man ļooooti patīk visi cilvēki, kurus esmu iepazinusi - Te. 

Dadzis un neierakstītie vārdi.

Līdz ar manām regulārām "ārpus mājas" darba gaitām, kurās dille nevis ir aizbraukusi brīvdienās uz laukiem(kuru vairs nav) , bet izjūt manu prombūtni arī ikdienā - viņa atšķirībā no mazās māsas to izpauž burtiski ar savām dadža īpašībām. Pielīp.  Bet būt darbā ar "pielīp" faktoru - patiesi nav viegli, nu attiecīgi tas ir tā pat kā strādāt no mājām. Tikai bērns visu laiku prasa " vai mēs drīz iesim ēst?" un "es jau atkal gribu ēst...!" ... Bet tā nu tas ir un paldies Dievam pēc skoliņas noilgojās un šonedēļ jau bija pārgājis "gribu, gribu ar Tevi uz darbu" un "jūtos slima & saslimst ar" sindroooms.. 

 Visādi putni. Flamingo vēl ar vien dzīvo ap mums. Viņu spalvās gan zelts iemidzējies.. un bronza ar!

 Bet šis putns - dzīvo audumu bāzē  ...  Ar savu glezniņu par mīlestību pie sienas. Mīlīgi. Ļoti.

 Ričards.

 "feju vakariņām" gatavoties..  Katram sava vīzija. Un to visu apvienot, nemaz nav viegli.

 Bet traukus mazgāt tiešām nebija jēgas, jo enerģijas un vēlmes salikt uz šiem traukiem , kad tas ēdamais bij atbraucis un uzklāt galdu posms pienācis - .. Man noteikti nebija . Un baltie trauki jau šķita, ka ir tīri tā neko.

 Skrūvēt un karināt, vinķelēt un pa vidam vēl arī atcerēties, ka ir darbs ārpus pagalma. Bet trenniņš lielisks un mācībstunda neatsverama. Jo tikai tā var uzzināt, kā ko cik..

 Ziedu plaukšanas sprādziens notiek siltumā. Bums. Un vaļā.

 Katram savs darbiņš. Gan izspēlēties, gan pēc tam salikt pa vietām.

 Un atrast to īsto vietu.

 Bet visā visumā.. ja tā nopietni.. tad floristikā - virteņu tīšana ir manā CV ar trekniem burtiem, jo esmu tinusi no visa, visa un ļooooooti daudz.. priedes, ģipsenes, eikalipti,ozolzari..dadži un citi pļavu augi..

 Spēju to darīt arī pastiprinātos slodzes apstākļos :).

 Domāju, kur palikušas abažūru šūšanas un tapināšanas bildes, bet tās jau tapa naktīs.. tāpēc laikam arī bildes izpalika..  Tad nu tikai gala rezultātu var apskatīt. Bet lepna bez gala. Jo šūšana nav mana stiprā puse, jo taisnu līniju nošūt es nemāku.

 Vairāk bildes no ballītes dekorācijām var redzēt www.augumaja.lv

Bet Neierakstīto vārdu svētki patiesi ir īpaši, jo dilles tak jāsvin godam..:) Un draugi dillei vēl ar vien lieliski.. Knibināties nebaidās!

 Un izrādās - kas tik tur nedzīvo.

 Paldies par - vakariņām! Un vislielākais - Paldies par palīdzību naksnīgā dekorāciju novākšanā - labprātīgā! Tā nebija noticis šķiet - nekad... Un tas notiek tik ātri, ja to dara vairāk par diviem cilvēkiem.

laiks.

Balts banāns un pilnīgi melni skursteņslauķi. Divi. - uz viena Jumta. 

 Pelēkās akmens sveces ar pelēkajām spirejām. Tik nenovērtēts krūms... bet tas zied vāzē tik ilgi! Tik skaisti! Un ne miņas no pelēcības.. Ne akmeņos - ne ziedos.

 Reizēm nevaru saprast no kura gala, lai sāk..  Īpaši mirkļos, kad noliktavā esmu viena, tad šķiet, ka to visu nekad nevarēs salikt Excel failos, saskaitīt, izmērīt, nobildēt ..  Bet plauktiņš pēc - plauktiņa, failiņš pēc failiņa..

 Tai "palmai" nav izredzes izdzīvot, lai kā laistītu.

 Bet Ansis ir atrasts! Bet skaidrs ir viens, ja Tu cilvēkiem kaut ko piesoli(saprotamu) - tad viņi "labprātīgāk" spiež to "patīk" pogu.. vai vispār izlasa un apskatās...  - tā nu tas izrādās ir. Bet tas ir labi! Un kāds arī pie ziediem tiks ! Jo es tiešām priecājos.

Tad ir tā, ka - ļooooooti vajag čurāt, bet es pa Ventspils Omītes toletes logu ieraugu  - šādu kadru.. "šūpoties un stāvēt uz sētas" - tad nu pirms tam ir jāpaķer fotoaparāts no citas telpas, jānobildē..   Es vēl nesen. Nesen biju tieši tādā pašā vecumā.  Es atceros sevi tur, tikai bez šūpolēm - un tā noteikti bija vasara, nevis pavasaris. Man viņi ļoti patīk. Nu tie bērni. Manas meitas un viņu brālēni - it īpaši! Viņi visas lietas padara grūtākas, bet tik ļoti vieglas. Ļotas.

Šis ir varens! Man šobrīd ir īpašas attiecības ar pulksteņiem.

 Pie acu ārsta arī vajadzētu ar steigu. Asumu uzstādīt man reizēm ir ļooooti grūti, it sevišķi situācijās, kad salst un ir ļots vējš un jātur ar vienu roku krūms..

 Bambusa zobubirstes.

 Dille raksta, es dedzinu.

 Bet šodien kājojām pāri pus Rīgai.. uz Avota ielas krāmu tirgu. Nu vai bija vērts? Bija! Tur bija tieši divi labi pārdevēju stendi. Vienā no tiem tiku pie šīs metāla vāzes(bez tomāta).  Dievīga! Un tikai 3.00EUR..

 Un Kuskusa salāti..   paldies - par recepti!

 Dille man prasa : Kāpēc Tev vajag nobildēt?
Es : Man nevajag , es gribu..
Man reizēm ļoti gribas - laiku tikai sev. Un ikreiz, kad man izdodas uzspēlēt "kadros". Tas ir neizsakāms prieks un miers uz mirkli prātā. Tāda dziļa elpa.