sajūtu māja. ziedlapu indiānis.

Ziedlapu indiānis. 

Tas aizverot acis un saka "ommmm..." 

Mācīšos uzlikt galvā kroni un caur ommmmmm... vērst domas uz labo.  

 Staro zvaigznes. zeltā.

 Gultai oderu sienas. Varavīkšņu istaba.

 Un pat ja tas audziņš nonīka. Nokalta, kamēr mēs plenērojām laukos.  Tad viņam blakus izlīda nezāles. Tās cītīgi laistam. - Aug griezdamās. Ceru, ka izturēs arī nākamo plenēru.

 Un tā kā man vairs nav matu, tad jau arī man matu spalva nesot vajadzīga.

 Lekt.

 Saskaitīt visus kurkuļus dīķī. Jo šķiet šis ir pēdējais pavasaris šeit.

 Kurkuļus jau nevar ņemt līdzi spainīti. Kurkuļiem kurkuļu mājas. Kurkuļu mamma.

 Mēness kalendārā - nekas nav minēts par dienu, kurā vislabāk sēt māllēpes.  Saules zaķu kronis. Saules mātes kronis. Saules kronis. māllēpju kronis. Pieneņu kronis

 Saule. Saule ir mans mīļākais vārds, ko rakstīt uz papīra. Reizēm, kad pirksti strādā, bet domas nē.. uz papīra sarakstās - Saule. ar vienu līniju.

 Pirts spogulis - vislabāk rāda. Nopietni. Tādu vajag veikalos. Tur vienmēr visss izskatās tik tik skaists.

 Bet visā visumā - tieši šīs trīs tulpes var iegādāt. Ar visu zemi zem tām.  Pārmaiņu. pārmaiņas. Īsta sajūtu māja ir nonākusi tirgū.

māmiņdiena

 Māmiņ, Māmiņ..
Omiņ, Omiņ..
Vecmāmiņ..
Katrai savs smaids, savi stāsti, sava smarža, brokastu garša.
Ja, mēs šodien pie visām brauktu ciemos-  mājās būtu rītdienas vakarā.

Dievīgs tulpju un gaiļpiešu pušķis no lakstos.

Katru gadu ir bildes.

Katru gadu ir mirklis, kad tomēr kaut kas jāizdara arī viņiem. nu to mācīties izdomāt, kaut mazu.mazītiņu sīkumu. Lai sveiktu.

 :) un izmanot mīkstinājuma un garumzīmes= ir tik pat kā dzeju sarakstīt.

 ..

 Tās protams nav savvaļas tulpes. Bet tagad ir.

 Lūgties, lai viņi nopõzē.
Viņi protams skrien neapstājoties. šķobās un ņemās.
Un tad es maigā balstiņā saku, ka mums vajag bildi, ko pa pastu aizsūtīt Omei:) ..
Un viss notiek.
maģisks. vārds - "omei"
Tik pat - "mammai" .

 Ja jau Tulpju pilns galds, tad nemanot rozes tiek - ziedlapotas.
Virtuves grīda vienos svētkos.

 Un siena. un gaisma. un sajūta.
To gaismu radam pašas. Sajūtas viss mums apkārt.

Sveicieni svētkos!! Nudien!

švīkst.redīss.pojene.

 Skaļi spārnu švīksti. Kā sirdspuksti.
Un kāda ir iespējamība, ka ejot Rīgā pa ielu - Tev pāri galvai pārlaidīsies gulbju kāsis.
Nevis viens gulbis mežā. Nevis viens gulbis parkā.
Bet vesels kāsis.Bars. pār galvu, tik zemu, ka palecoties ar pirkstu galiem aizskārtu..
Tik skaļi spārnu švīksti, vēl skaļāki par mūziku ausīs.
Izņem austiņas un dzirdi neticamo. Redzi neiespējamo.
 Un paliec ar smaida pilnu muti.
Brīnumu pilnu apziņu.
Bet cik cilvēkus dienā ir iespējams satikt? kam izstāstot šo brīnumu, Viņiem tas šķitīs kā brīnums?
Pat ja nevienu.
Tas ir brīnums. Pat ja vien pats tam tici.
Pat ja Voleru iela nav Rīgas centrs. Rītausmās tā bija brīnumu pilna.

 Salāti. Mācos grauzt. Mācu grauzt dillei.
Drīzāk viņa iemācīs man. Skābenes.dilles. spināti. tomāti . gurķi . redīsi..

 Bet uz palodzes vāzē - pojene. Valtera mīļākā puķe.
Es varētu uzņemt filmu par dārzu.
Dārzu, kurā viņš nejauši ienāk.

.. katram jau savs, jo man dārza vietā pļava.
bet pļavas vienā stūrī var būt dārzs. vai dārza vienā pleķī pļava.
Un vai pojeņu pļava nav līdzvērtīga parastajai?

mīlestības garša.

 Pēc kā garšo mīlestība? Pēc zaķskābenēm? smiekliem.. domām.. cerībām.. sapņiem.. vārdiem..ticības.. vai vienkārši spējas dziļi ieelpot ..., man šķiet, ka mīlestība garšo - pēc atklātības... pret mirkli, pret sevi, pret pasauli.. 

 Mākoņvanna. Lido mākonis un ierauga vannu. ielien vannā..

 Es skaidri zinu, ka bija tāda - cepum detaļa. Gariem.. gariem smilšmīklas cepumiem.., Bet nav.. pazudusi, izgaisusi..

 Kontā ir : divas sadedzinātas brīļļu cepum pannas. Viena kēksiņu panna. Darīt desmit lietas vienlaicīgi, kad viena ir tik dūmojoša. Labāk nedarīt.

 Krāsoju brilles. Ota. šokolāde. pil. gardi pil. viss, kas nopil - vēderā.

 Šokolādes fonts. Pūdercukura papīrs.
Sajūta uz kūkas.

 Vafeļu klasika. Rītausmā.

 Magnõliju koku -  pirmo reiz dzīvē. Tik tuvi taustāmu.  .. samtainu. Un tieši krēslā..., kad krēsloja - tad es arī sajutu smaržu, jo smaržoja viss.

 Pirmdienas vakars. Darbdiena. Brīvdiena.
Es to tieši tā iztēlojos, ka mīļākais mākslinieks uzglezno gleznu - "altārim" zem debesīm.. un glezna paliek. Gleznotie ziedi. Gleznotās sajūtas. Gleznotie sapņi, kurus glezno Tavs mīļākais mākslinieks, kā atmiņas no dienas, kad teici "Jā".  Savādāka kāzu bilde. Glezna ar pievienoto vērtību. Vēl lielāku.

 Brilles ieguva krāsu . Vēl ar vien svinam - to redzēt bez brillēm.

 Un meitenes šuj kleitas. No puķaini sapņainiem audumiem. Divas kleitas. No viena auduma. Tas audums tak ir maģisks. Ja vēl pieskaita krēslu. Es jau domāju, ka tāpēc, ka tas audums zied.

 Māsa māsai. Četras māsas. Viena pļava.

 Krāsa - ziedos, kleitās,krēslos, augļos, šķīvjos, glāzēs, pudelēs, gleznā, pērlēs, dzijā.
Krāsa - sajūtās.
Jo pat ja ir pirmdienas vakars. Kamēr viss ir tikai tavā prātā  - tas ir liels nekas. Tikai tad, kad Tu domu izved no prāta. Tā ir.  Un Tu vari domāt tālāk.
Citu domu.

Viens romāna cienīgs vakars. Un tad, kad šķita- tas ir beidzies. Tas sākās no jauna. Ģeometrijas stundā mēs iepazināmies.. un ģeometriskās sarunas mēs risinam vēl ar vien. Atbildes mums nav nekad, pat ja tā nāk kā pa pieri ar āmuru.

 Ļoti.

 Gadiem trennēti - profesionāli modeļi.

 Viena diena nākotnē. Ceturtdiena šajā gadā. Bet mēs to nodzīvojām jau vakar.

 Laimīgs. Īsti laimīgs cilvēks. Jo par spīti tam, ka kāpnes aizmirsa, Bufeti neatveda. Viss notika. Lēni un mierīgi.
Neuztrennēta, bet lieliska komanda. Bet trenneris laimīgs. Floristikas, dekorēšanas trenneris. Uz tādiem pulciņiem bērnus vajag sūtīt laicīgi.
Šo bildi pie sienas.

 Ak, Dievs!
Tieši tā! :)
Bet es apsolu, ka tajā piecdesmit gadu ballītē- es uzlikšu galvā kaut kādu spurgalu. Nopietni! Jo... es tos savus draugus mīlu tāpēc, ka viņi spēj mani paciest. Un viņi spēj mani iedvesmot un par spīti manai kritikai, sarkasmam.. , es viņus apbrīnoju un Ļoti. Patiesi ļoti.

Jo mīlestība garšo pēc sajūtām. Tādām, kuras tu nevari paredzēt.Tā sajūta kā degviela . Dzīvei.

VizbuļČiekurplekste. tante. paldies.

Pērles. Protams, ka var nebērt burkās, spaiņos, koferos. Var turēt katru savā nodalījumā, pēc - krāsas, formas.., bet tad pazūd prieks.., vismaz man. viņai.  Bet patiesi - reizēm pērles stāv , katra savā nodalijumā, kā renģes bundžā. 

Saules stars izlocīts brilles formā..

Bet viennozīmīgi šis pakāpiens ir nodeldēts - līdz spīdumam.  Lecu batutā - ar mūziku ausīs. Ākstijos. Lidoju. Mācijos kaut ko jaunu. Un sajutos - ļoti. No tās sajūtas, ka var aplidot uz visām debess pusēm un džemperis plīvo. No sajūtas, ka šo vidi esmu izbaudījusi un izmantojusi uz visiem 100% .. pat vēl vairāk. Ir savi stāsti. Ir  savas takas. Un labi nospodrināts pakāpiens.

Ar sirdi ieraudzīts. Caur pirkstiem.. 

Un ja es tajā koferī katru gadu ieliktu pa kādai lietai- no katra gada. varbūt pa vairākām, bet mazmazītiņām.. ar vēstuli papildinošu.. un tikai pēc gadiem piecdesmit - ļautu to citiem atvērt. Viņu atmiņas par lietām - būtu pavisam citas. Pilnīgi citas, jo katram savs koferis. Bet ne visi to dod citiem atvērt, kur nu vēl izlasīt.

Un rusifikācija  - Mammas roku dizains&darbs. Man šķiet, ka tas ir talants - salikt kopā - audumu ar stāstu.

Par mazu.. par mazu. Domai brilles par mazu.

Un dille to sauc par - princeses vesti.., tad  nu ja man būtu overloks(ceru, ka tā to pareizi raksta)  -es to atdotu vieglu sirdi- tantei, kura šuj un reciklē... ho hooo :)  Lai overlokõ..

Tas dzeltenais rulllis - Ko citi ar to dara? Kāpēc tas gadiem jau gozējas Omei uz skapja, bet viņa ar to itin neko nedara? Kam tāds vispār der?

Savilku "dzelteno" ar savilcējiem - pie stieples. Jo zivis uz āķa vēl neķeras.. domājām izķeksēt tās ar sietu..

Protams no makšķernieku viedokļa - dzeltenā tīklā nekas i kļūdas pēc neiepeldēs.., bet ... bet.. ja citas krāsas mājās nav? un ja ļoti vajag.. Tieši tajā mirklī.

Un tad!!!!! - Nē.. nu bez jokiem! VizbuļČiekurplekste!

.. nudien es zinu, kur atrodas makšķerlietu veikals..- un mēs noteikti kaut ko tajā upē noķersim. Pretlikumīgi. Bet mēs pēc tam atlaidīsim. apsolu.