diļļu diena.

Tur kalendārā stāv rakstīts - 22.maijs.. tad jau Diļļu diena. 

Trahēlija kā ziedoša dille. Vizuāli. Mazliet. 

 Bet rītausmā ceptais zaķis, man paklūpot gandrīz dabūja sliktu galu.., bet izdzīvoja.., uz palodzes paslēpušies pāraugušie kvieši, kā labi laksti kūkas dekõram. Jo zaķis bez zaļumiem nemaz nav zaķis.

 Burkāni un rupjmaize. Nomazgāti, sagriezti un prom - ciemoties. Sargsuns paliek mājās.
Bet manī ir vizuāls, garīgs un fizisks pagurums. Es  jūtu, cik labi smaržo rupjmaize, bet nemaz nepagaršoju.

 Neaprakstāmi daudz tas māca. Liek just. Sajust. Domāt līdz, ka pasaulē Tu esi svarīgs, bet visam ir savi noteikumi. Izjādes ir viens no lielākajiem dilles priekiem un mācībstundām vienlaikus. Jo ļaut Tētim pirmajam uzkāpt baltā zirgā - nav viegli. Maza asara acī.., bet stāv un gaida.. , gaida savu zirgu. Saprast, kāpēc Tētis šoreiz  tiek pirmais, saprast, kāpēc krāsai nav nozīmes, saprast - un iemācīties pacietību, šķiet var tikai kopā ar dzīvniekiem. Tad asara notek tik klusi, jo  prieks par visu ir daudz lielāks.Kluss prieks. No staļļa izved Eiropu un dille jau aizmirst, ka viņa gribēja baltu zirgu. Jo šis tak esot vismīļākais un skaistākais..Tumšās šokolādes krāsā. Gandrīz melns.

 Un arī liels cilvēks mācās. Mācās sajust sevi un dzīvnieku. Aizmirst pilnīgi visu. Domāt un redzēt esošo.

 Lēdija cauri peļķēm nemaz labprātīgi neejot. Tāds lielisko dāmu klubiņš tur, tajā Salaspils botāniskā dārza stallī.. , kaut arī puiši ir.

 Pilnīgs miers manī. Pateicoties pretodu līdzeklim.

 Pirmā pie garduma protams tiek - sapņaini skaistā Lēdija. Tas jau nekas, ka mugurā netika.... simpātijas nenoliedzamas.

 Balts stallis. Tīrs un sauss un gaišs. Tik pat gaišs prieks mūsos. Jo minūti pēc nokāpšanas viņa jau Čukst ausī, ka gribētu vēl.., bet Nē.. zirgiem atpūta un bērni pa gultām. Citu vakaru brauksim atkal.

 Bet es tikmēr savu saldumkāri  - ar riekstiņiem veldzēšu. Saldi. Sapņi un gardumi.

arhitekts.

Pilna sauja mīlestības. Nē, nu - nopietni! Kā var būt kaut kas tik banāls un skaists? Kas ir vēl banālāks par zaķskābeni? No lietām, kas izaug no zemes. 

 Skābs. Skābs. Skābs. Tik skābs, ka jānoskurinās. Bet gards gan!

 Garāžā bija "mājokļa jautājums" - attiecīgi sakārtots. Atrasts. Izmests. Kūpināts.

 Trīs plastmasas pudeles. Skalpelis. filcs. Karstā līme. Plastmasas burku vāciņš.. - Viena stunda un rūķu mājas gatavas.

 Portatīvs mājoklis ar "skursteni". Atskrūvē to un lellle iešļūc iekšā.

 Es pat ticu, ka viņas vizuāli ir tik mīlīgas, ka naktīs tie visi rūķi, kas dzīvo mūsmājās - nakšņos tur.

 Vāciņa balkõniņš. Es - no sirds jūtos, kā leļļu māju arhitekts... Un Nav tā, ka viņas nav prasīgas. Klienti ar princešu vēlmēm.

Rõžā = ziedu veikals. Kaut nepabeigts, jo tur nav lete un nesot mazas vāzītes:) 

 Lieldienās Siguldas būvmateriālu veikalā nopirku to zaķu formu. Kūkuzaķis. Bet tikai šodien atplēsu.

 Un zaķu kūka gatava.
Zaķu kūka zaķskābenēs.

 Kraukšķ. Kraukšķ. Skābi salds.

sajūtu māja. ziedlapu indiānis.

Ziedlapu indiānis. 

Tas aizverot acis un saka "ommmm..." 

Mācīšos uzlikt galvā kroni un caur ommmmmm... vērst domas uz labo.  

 Staro zvaigznes. zeltā.

 Gultai oderu sienas. Varavīkšņu istaba.

 Un pat ja tas audziņš nonīka. Nokalta, kamēr mēs plenērojām laukos.  Tad viņam blakus izlīda nezāles. Tās cītīgi laistam. - Aug griezdamās. Ceru, ka izturēs arī nākamo plenēru.

 Un tā kā man vairs nav matu, tad jau arī man matu spalva nesot vajadzīga.

 Lekt.

 Saskaitīt visus kurkuļus dīķī. Jo šķiet šis ir pēdējais pavasaris šeit.

 Kurkuļus jau nevar ņemt līdzi spainīti. Kurkuļiem kurkuļu mājas. Kurkuļu mamma.

 Mēness kalendārā - nekas nav minēts par dienu, kurā vislabāk sēt māllēpes.  Saules zaķu kronis. Saules mātes kronis. Saules kronis. māllēpju kronis. Pieneņu kronis

 Saule. Saule ir mans mīļākais vārds, ko rakstīt uz papīra. Reizēm, kad pirksti strādā, bet domas nē.. uz papīra sarakstās - Saule. ar vienu līniju.

 Pirts spogulis - vislabāk rāda. Nopietni. Tādu vajag veikalos. Tur vienmēr visss izskatās tik tik skaists.

 Bet visā visumā - tieši šīs trīs tulpes var iegādāt. Ar visu zemi zem tām.  Pārmaiņu. pārmaiņas. Īsta sajūtu māja ir nonākusi tirgū.

māmiņdiena

 Māmiņ, Māmiņ..
Omiņ, Omiņ..
Vecmāmiņ..
Katrai savs smaids, savi stāsti, sava smarža, brokastu garša.
Ja, mēs šodien pie visām brauktu ciemos-  mājās būtu rītdienas vakarā.

Dievīgs tulpju un gaiļpiešu pušķis no lakstos.

Katru gadu ir bildes.

Katru gadu ir mirklis, kad tomēr kaut kas jāizdara arī viņiem. nu to mācīties izdomāt, kaut mazu.mazītiņu sīkumu. Lai sveiktu.

 :) un izmanot mīkstinājuma un garumzīmes= ir tik pat kā dzeju sarakstīt.

 ..

 Tās protams nav savvaļas tulpes. Bet tagad ir.

 Lūgties, lai viņi nopõzē.
Viņi protams skrien neapstājoties. šķobās un ņemās.
Un tad es maigā balstiņā saku, ka mums vajag bildi, ko pa pastu aizsūtīt Omei:) ..
Un viss notiek.
maģisks. vārds - "omei"
Tik pat - "mammai" .

 Ja jau Tulpju pilns galds, tad nemanot rozes tiek - ziedlapotas.
Virtuves grīda vienos svētkos.

 Un siena. un gaisma. un sajūta.
To gaismu radam pašas. Sajūtas viss mums apkārt.

Sveicieni svētkos!! Nudien!

švīkst.redīss.pojene.

 Skaļi spārnu švīksti. Kā sirdspuksti.
Un kāda ir iespējamība, ka ejot Rīgā pa ielu - Tev pāri galvai pārlaidīsies gulbju kāsis.
Nevis viens gulbis mežā. Nevis viens gulbis parkā.
Bet vesels kāsis.Bars. pār galvu, tik zemu, ka palecoties ar pirkstu galiem aizskārtu..
Tik skaļi spārnu švīksti, vēl skaļāki par mūziku ausīs.
Izņem austiņas un dzirdi neticamo. Redzi neiespējamo.
 Un paliec ar smaida pilnu muti.
Brīnumu pilnu apziņu.
Bet cik cilvēkus dienā ir iespējams satikt? kam izstāstot šo brīnumu, Viņiem tas šķitīs kā brīnums?
Pat ja nevienu.
Tas ir brīnums. Pat ja vien pats tam tici.
Pat ja Voleru iela nav Rīgas centrs. Rītausmās tā bija brīnumu pilna.

 Salāti. Mācos grauzt. Mācu grauzt dillei.
Drīzāk viņa iemācīs man. Skābenes.dilles. spināti. tomāti . gurķi . redīsi..

 Bet uz palodzes vāzē - pojene. Valtera mīļākā puķe.
Es varētu uzņemt filmu par dārzu.
Dārzu, kurā viņš nejauši ienāk.

.. katram jau savs, jo man dārza vietā pļava.
bet pļavas vienā stūrī var būt dārzs. vai dārza vienā pleķī pļava.
Un vai pojeņu pļava nav līdzvērtīga parastajai?

mīlestības garša.

 Pēc kā garšo mīlestība? Pēc zaķskābenēm? smiekliem.. domām.. cerībām.. sapņiem.. vārdiem..ticības.. vai vienkārši spējas dziļi ieelpot ..., man šķiet, ka mīlestība garšo - pēc atklātības... pret mirkli, pret sevi, pret pasauli.. 

 Mākoņvanna. Lido mākonis un ierauga vannu. ielien vannā..

 Es skaidri zinu, ka bija tāda - cepum detaļa. Gariem.. gariem smilšmīklas cepumiem.., Bet nav.. pazudusi, izgaisusi..

 Kontā ir : divas sadedzinātas brīļļu cepum pannas. Viena kēksiņu panna. Darīt desmit lietas vienlaicīgi, kad viena ir tik dūmojoša. Labāk nedarīt.

 Krāsoju brilles. Ota. šokolāde. pil. gardi pil. viss, kas nopil - vēderā.

 Šokolādes fonts. Pūdercukura papīrs.
Sajūta uz kūkas.

 Vafeļu klasika. Rītausmā.

 Magnõliju koku -  pirmo reiz dzīvē. Tik tuvi taustāmu.  .. samtainu. Un tieši krēslā..., kad krēsloja - tad es arī sajutu smaržu, jo smaržoja viss.

 Pirmdienas vakars. Darbdiena. Brīvdiena.
Es to tieši tā iztēlojos, ka mīļākais mākslinieks uzglezno gleznu - "altārim" zem debesīm.. un glezna paliek. Gleznotie ziedi. Gleznotās sajūtas. Gleznotie sapņi, kurus glezno Tavs mīļākais mākslinieks, kā atmiņas no dienas, kad teici "Jā".  Savādāka kāzu bilde. Glezna ar pievienoto vērtību. Vēl lielāku.

 Brilles ieguva krāsu . Vēl ar vien svinam - to redzēt bez brillēm.

 Un meitenes šuj kleitas. No puķaini sapņainiem audumiem. Divas kleitas. No viena auduma. Tas audums tak ir maģisks. Ja vēl pieskaita krēslu. Es jau domāju, ka tāpēc, ka tas audums zied.

 Māsa māsai. Četras māsas. Viena pļava.

 Krāsa - ziedos, kleitās,krēslos, augļos, šķīvjos, glāzēs, pudelēs, gleznā, pērlēs, dzijā.
Krāsa - sajūtās.
Jo pat ja ir pirmdienas vakars. Kamēr viss ir tikai tavā prātā  - tas ir liels nekas. Tikai tad, kad Tu domu izved no prāta. Tā ir.  Un Tu vari domāt tālāk.
Citu domu.

Viens romāna cienīgs vakars. Un tad, kad šķita- tas ir beidzies. Tas sākās no jauna. Ģeometrijas stundā mēs iepazināmies.. un ģeometriskās sarunas mēs risinam vēl ar vien. Atbildes mums nav nekad, pat ja tā nāk kā pa pieri ar āmuru.

 Ļoti.

 Gadiem trennēti - profesionāli modeļi.

 Viena diena nākotnē. Ceturtdiena šajā gadā. Bet mēs to nodzīvojām jau vakar.

 Laimīgs. Īsti laimīgs cilvēks. Jo par spīti tam, ka kāpnes aizmirsa, Bufeti neatveda. Viss notika. Lēni un mierīgi.
Neuztrennēta, bet lieliska komanda. Bet trenneris laimīgs. Floristikas, dekorēšanas trenneris. Uz tādiem pulciņiem bērnus vajag sūtīt laicīgi.
Šo bildi pie sienas.

 Ak, Dievs!
Tieši tā! :)
Bet es apsolu, ka tajā piecdesmit gadu ballītē- es uzlikšu galvā kaut kādu spurgalu. Nopietni! Jo... es tos savus draugus mīlu tāpēc, ka viņi spēj mani paciest. Un viņi spēj mani iedvesmot un par spīti manai kritikai, sarkasmam.. , es viņus apbrīnoju un Ļoti. Patiesi ļoti.

Jo mīlestība garšo pēc sajūtām. Tādām, kuras tu nevari paredzēt.Tā sajūta kā degviela . Dzīvei.