dzeja.grab.

Pilsētā Tu ņem visu, ko Tev daba dod.

Kaut ir cilvēki, kuriem pat uzlīmes uz kristāla vai stikla glāžu maliņām netraucē.. 

Teikas sirdī - piparkūku namiņš.. ar baltiem maziem lodziņiem un kaiju uz jumta. 

Drosmīgu kaiju, jo otra aizlaidās.. un skursteņi arī bij divi..

Kādreiz esot bijis skursteņu nodoklis. 

Nu - acīmredzot.., ja vien man ļautu - arī es ietu uz keramikas nodarbībām.. , bet galvenais jau , ka pašam patīk.. - nu rezultāts..  Es jau redzu viņus lidojam. 

Nu tos gājputnus. Gaidu. 

 Un tad ir tās trepes.., uz kurām nevar kāpt.. - es pat nezinu, kāda joka pēc tās noliek dārza nodaļā.. , bet skaistas.., bet cena tik liela, ka drīzāk pati zāģētu..., bet tad vienu dienu... tas koka gabals nocenots uz latiem septiņiem..., kā  - lai nenopērk kāpnes par septiņiem latiem...

 Patiesībā.. Ziedonim par godu.. tapa dzejas plauktiņš, Skrūvēt pie īrētām sienām - man neko neļauj. Tas šķiet ir vienīgais likums. Un tas ir grūts... Bez naglas jau reizēm nemaz sajūtu piekārt pie sienas nevar.. kur nu vēl trepēm pareizo lenķi un stabilitāti gūt.  Un kāpēc, lai darbistabā nebūtu dzejas plauktiņš? Tik vēl visa dzeja no kartona kastēm jāizlaiž.

 Bet mīļākās grāmatas izkāpa.... Un paldies - par grāmatas dizainu, tas ir tik ļots, ka ik pelēkais kartooons un ik pelēkais lina diegs - par dzeju liek domāt.. par to konkrēto grāmatā.

 Man patīk dzeja. Es to lasu. Es par to domāju un jūtu. Ieeju grāmatnīcā.. - dzejas plauktā salikta daiļliteratūra.. - un dzejas plauktu pēc ilgiem meklējumiem ar aci.. - atrodu.. tādā kā "karuselī" šaurā bez gala...- "vai tiešām? vai tiešām dzeja neko vairāk par karuseli nav pelnījusi?" Nav jau tā, ka būtu daudz to grāmatu..., bet var jau būt , ka dzeju pārdod citādos grāmatveikalos.., vai tomēr visos veikalos grāmatas no vienas zortes? un citu nav? ..

 Grāmatas izvēlētas. Krēslo un vakars tieši tik silts, ka pirksti nesalst un dzeju var lasīt uz Brīvības ielas. Eju un lasu, smaidu un jūtu... Tik gribētos, lai caur dzeju.... es nejustos veca.., citu vārdu tai sajūtai nav.. - tā nav slikta sajūta.., bet kā 32-jā...lpp.- lasu.. " vecie vārdi saliek jaunus stāstus" ..

 Bet - paldies, Emīl Buiķi.., jo ar nepacietību gaidīšu un ar acīm meklēšu plauktos šauros.. kādu grāmatu citu. ar dzeju.

 Vāciņu kolekcija realizējas - pamazām. Un man ir pašai sava ratu kulba.., kā tai dziesmā par čigānzēnu, kurš no tirgus mājās brauc..

 Trepes. Kartons. Spilveni. Makgaiver lenta.  - šļūciens uz Cirku.

 Nogriezt piedurknes - dēļ zvaigznēm.., izvilkt šujmašīn no kastes..  un no bārdaina onkuļa - tikt pie pūces... jo ausis ir spārni.. un bārda ir aste "tieši tāda, kas zied" ..

 Bet grabuļi tik izteiksmīgi, ka viņai patīk.. gan skaņa, gan krāsa gan kustība, gan specefekti...

 Un zvārguļiem cita nozīme. Un šodien klusāku izurbu.. Visklusāko no visiem - tieši viņai..

 Kaut vecie jau arī mīļi.. tik skaļi bez gala. Zvārdz.

 Un albūmos bildes liekas, jo tas laiks tik ātri paiet.. un var piemirsties, kas un kā..

 Bet jaunie grebšanas instrumenti.. - burtiem un lokanām formām, bez gala baudāms - process.. , Bet skalpeli nemetīšu, jo tas noder, ja grib -" balto par melno"  grebt.. ar šādiem to paveikt nekādi..

 albūmos lapas sazīmogot.. nu ne visas.. bet dažas..

Jo citās jau zīmogus nevajag. Tur par brīnumu bez kļūdām kāds viltīgi savus komentārus - pa kluso raksta. 

"es mīlu dejot" šodien balet čībiņas izvilka no maisa.. , jo lai cik viss patiktu.. arī dejot patīk..

 Un smaida pilni projekti vakaros top..

 Un naktīs.

Pasaka. Mīlu ziemu.

Pats gardākais ir ilgi gaidītais pirmais sniegs. 

Vēl gardāks par to ir  negaidītais pēdējais. Kā pārsteigums dienā, kad gaidi pavasari. 

Katram zināms, ka sniegu var ēst tikai laukos.., bet pilsētā... pilsētā to vajag velt. 

Tu atzīsties mīlestībā - ziemai ikreiz, kad uzcel siegavīru, uzvelc slēpes, vai skaiti lāstekas pie loga. 

Kādā Rīgas mājas pagalmā..- tik ļoti piesnigušā, tik ļoti pelēkbaltā un saules apspīdētā, pāris dienas pirms pavasara - sniegavīri ēnā savēlušies, no saules stariem paslēpušies - ziemu svinēja. 

 Sniegavīram dzīve īsa, bet rodas tas no īsta prieka, pacietības, iedvesmas un sniegpārsliņu mīlestības.
Pirmā uzvēlās sniega vīra sieva, tai sniegpārslu kleita un mirklī, kad pasauli ieraudzīja caur koka ripiņu acīm - tai pavasaris pirkstos uzplauka.

 Sniega sievas vīrs - bij sniegavīrs.. tas tāds mazliet kārnāks bij.. pirms sievu satika, kautrīgs un neveikls - cepuri sniegā pazaudējis.

Viņš mīlēja sniega sievas oranži sārto degunu, krāšņo sniega augumu.

 Un tai dienā, kad abi pie burkānu deguniem tika un koka ripiņu acīm... - tie kāzas svinēja, jo kā var zināt vai rīt vēl ziema būs?

Ziema bija. Saule bija. 

un mazs mazmazītiņš sniega bērns bij uzvēlies.., tajā dienā pēc sniegavīru baltajām kāzām. 

 Tik balts, apaļš un salts, kā mīļākais piena saldējums- ir mazais sniega bērns... Un sniegavīriem patīk komplimenti..patīk būt lieliem... - tik lieliem, lai nebūtu jābaidas- no tā ka apēdīs. Nolaizīs un beigas visiem ziemas priekiem. 

 Bet sniegavīrs piedzima pilsētā.. un pilsētā visi zin. Vai arī nezin?
Kaut ļoti gards .. to atstāt neapēstu, jo dzimis pilsētā.

Saule kausē un kausē, bet sniegasieva drosmīgi ziņkārīgi ieslīd mājā. Tajā mājā, kuras pagalmā tā uzvēlās. .. Vai svece kūst ātrāk par viņu? vai sveces liesmiņa karstāka par sauli?Vai sveci var uzveidot no sniega?  Un kāpēc gan sniegavīrs nevar dzīvot istabā? 

Jo izkust negrib. Sniegavīrs - spēcīgs un drosmīgs. Tas uzcēla sievai māju no ledus. Ledus to sargās - vismaz līdz rītam. Jo nemaz nevar zināt vai rīt vēl būs ziema. 

 Paslēpās sniegasieva pēlēkā ēnu pilnā skapī. Ērtāko trauku atrada. Varbūt neviens to nepamanīs... Varbūt siltums to neatradīs.. . Atradīs gan... un mirklī , kad kust viņas augums sāka.. par zupu tā atcerējās, ka nav uzvārīta vēl vīram ledus zupa - un sniegasieva zin.. ka sniegavīrs pēc garas dienas izsalcis būs.

 Un devās tā pagalmā.. pie sava vīra.. - izkala karoti no īsta ledus, sagādāja ledus zupai lāstekas un.. ledu no peļķēm.. un  vārija, maisīja, piebēra sniegpārslas.., tieši tās gardākās..

 Un pēc mirkļa.. jau mīlestības zupa bij gatava. Tieši tāda, kā sniegasievas vīram garšo.

Un varbūt vēl rīt.. varbūt vēl rīt .
Varbūt būs ziema.

olām. māja.

īrisi.. tik sīciņi, kā krokusi pelēkajā Līgatnes pļavā pie mājas. Īrisi ar cukurzirņu mākoņiem. Zirņu audzei lapas nozagu... grāmatā sabēru un pie mākoņiem tiku... bet lapiņas tik maigas , tik trauslas.. , caurspīdīgas.. Mākoņiem līdzīgas.

Spuldzītēm cepures- abažūri. Nopirkt galda lampiņu ar abažūru uz tās ir lētāk nekā nopirkt atsevišķu abažūriņu. Dīvaina tā pasaule.  Naktī Valters miegu iemaina pret dilles prieku - uzviedo abažūrus. Tik skaists un smalks, krāsains darbs.

Pankūkas. Plānās - tās mana māmiņa māk cept gardas. Visiem garšo no suņkaķiem līdz pat manīm. Ar medu apsmērēta, sarullēta svētdienas garša.

Met gaisā.. par spīti tam, ka pannas mūsmājās neritīgas bez gala.

Tulpes tik garas un slaidas, pumpurus lakstos bij paslēpušas.. brīžiem pat domāju, ka noteikti neizplaukssss..., bet izplauka - naktī. Naktī visi brīnumi notiek.

Ģipša čaulas.  Izpakojās no ietinamā papīra .

ģipsējam tālāk. Lai smaguma centrs - ir pareizajā vietā.

Es jau saprotu, ka pēc dilles teorijas radoša darbošanās & veidošana - nav spēlēšanās...  Tīri joka pēc Lielās piektdienas rītā piedāvāju uzveidot savus olu trauciņus.. - es svēti ticēju, ka viņa to nemaz nedarīs, jo pēc četru mēnešu pārtraukuma mūsmājās ir uzradies TV pieslēgums ar latviešu kanāliem... un rīta multfilmas kārdinošākas par - radošo.

... bet nē. Kartona olu trauciņi... visām gaumēm lipinājās uz nebēdu. Visi dārgumi no ķobīšiem un kastītēm līmējās klāt..

Un Ziemassvētku dziesmām skanot.. tapa Lieldienas.

Par tām pērlēm ir stāsts. Tālajā 2005-tajā gadā... Oktobra vakarā &naktī Valters gatavoja savu "augu dizaina" publikāciju žurnālā "Dārza Pasaule" ..  Sīpols. spraužamadatiņas.pērlītes. Ar to sīpolu es saistu visus viņa darbus. Tieši tik cītīgi viņš tos dara. Tieši tik skaisti tie sanāk, ja viņam ir iedvesma un prieks..

Un tā nu olu trauciņš tik pat līksms kā sīpoliņš. Es pērles nespēju savietot - nekā savādāk kā vien virtenē. Burvīgs rīts. Patīk vērot , kā viņi abi darbojas.

Peonijas. Amariļļi, Narcises.. Ranunkuļi, Tulpes vienā vāzē salīduši.

Un manu olu nes cūku māte - bez jokiem. Tas tīri nostaļģiski - par laukiem domājot. Par bērnību.

Un to karsto līmi jau var ar stingriem pirkstiem noknibināt nost.. tāpēc neviens no dzīvnieku kolekcijas necietīs..  pēc Lieldienu smagā darba atgriezīsies pie patstāvīgajiem pienākumiem..

Pavasaris no pumpura - pie ziediem ticis.

Laimas & Staburadzes saldumi - šodien bij pamatbarība mūsmājās, jo pie vārtiņiem Ieva bij saldu, krāsainu pārsteigumu atstājusi Valteram. 

Dilles brālēnam patīk koki. Koks. skaliņi. - tad nu Hārdijam par prieku.. tapa koka olu trauciņš. Tie gaida krāsotās olas.

PVA līmes putns, jo tie dziedātāj strazdi  - cauri aizvērtiem logiem dzirdīgās ausis sameklē.

Pelēkā pavasarī... graciozs tulpju prieks.Uz palodzēm. Un paldies... Par marta sauli! Paldies par tik daudz saules !