Nekad nebiju bijusi zilo sniegpulksteņu jūrā, kaut cilvēki runā, ka uz randiņu "kapos" aicināt nevar. Nu. Aicināt var. Varbūt var neatnākt. Es nāktu.
Kolēģi.
Bet dienas, kad datoru nomaina spuldzītes , baterijas & metrumērs. Patīk. Pirksti pēc tam ir tik melni. No pilsētas putekļiem.
Vecopim dzimšanas dienā - ziedi. Viņam tie ļoti patīk! Dille vairs negrib būt tetovētāja, vai zobārste, bet tagad viņa būšot floriste. Šomēnes.
Siltumnīcas caurspīdīgais prieks. It kā siena ir, bet nav.
Un pat ja cilvēks - it kā nekur neiet viens pats. Tad mirkļos, kad soļo ciemos pie kaimiņu meitenes. Savas atslēgas noder - Tik ļoti! Jo mēs visi citi savējās spējam nozaudēt kādā kurpē vai atvilknē, somas kabatā. Ka tā var pat ciemos netikt, ja savu atslēgu nav.
Un šogad arī pacietība jau ir tik liela, lai ķimerētos ar divām knaiblēm. Un tas nav viegli. Divas knaibles un daudz smalku detaļu. Pat savas kļūdas bij ar mieru labot, kad izskats nepatika.
Tā vienkārši ir. Ļotāk par ļotu. Vēl ļotāk.
Es noslinkoju un kartona olas neuztaisīju, bet sabāzu viskaut ko konservos... -
šis piemērs ar "ak cik jauks"
garausi- gan netiks mūsu bērniem.. bet nu konservs arīdzan būs labs "lieldienu" rīta pārsteigums pagalmā. Kurš jāmeklē.. jāmeklē.. jāmeklē..
Kurpes aug mežā. Kokos. Reizēm arī zābaki. Bet tiešām, cik skumji ieraudzīt Mucenieku mežā tik daudz jaunas izgāstuves. Vai mani draugi arī tā dara? Kas vispār ir tie cilvēki, kuri mežā izgāž sadzīves atkritumus un būvgružus.. Kā tas ir , ka uz mežu var atvest, bet uz oficiālo izgāstuvi nevar.. Tur tak nav tik daudz nemaz jāmaksā.
Bet.. šīs ir manas mīļākās puķes. Viņas katru gadu man atgādina senus pavasarus, dziļo elpu, garās takas, plašos pelēkos laukus un dīvainos džemperus un sakaltušas māllēpes kabatās. Tas mirklis pirms pavasara darbiem, kas liecina - ka tūlīt viss sāksies, kā jauns gads.
Zvaniņu slavas stunda.
Un atslēgu.
Anekdote vai nesaprotams joks. "Ir agrs pavasaris. Aprīļa vidus. Lido kamene pa mežu, sildās pirmajos saules staros un priekšā hortenzija! " Un tikai man tas liekas smieklīgs, bet es to redzēju dzīvē. Tas bija smieklīgi. Jo kamenes domu spēks bij tik reibinošs, ka pat es to jutu . To viņas apmulsumu.
Nu ir cilvēki kuri māk spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Nez vai viņi saprot, kas tas ir milzīgs spēks. Man no malas tā šķiet. Varens mūzikas spēks. Es māku tikai dungot.
Darbs dzen darbu, bet ir jauki izvest saulē tos, kuri jau sen to bija pelnījuši. Nu tos priekšmetus, kuri nepelnīti guļ noliktavas skapju ēnās.
Un fotosesijas jārīko arī tāpēc, lai paši uzzinātu - cik ilgs laiks ir vajadzīgs uzstādīšanai, kā tas būtu, kas būtu, kāpēc būtu un, lai iemācītos.
Arī sveces ir jāmāk pūst, lai viss svečturis nebūtu ar siltiem sveķiem.
Un virtenes pareizi attīt un satīt. Un ja kādam tas šķiet sīkums. Tad nekā! Jo neviens cits savos svētkos negribēs netīrus svečturus un virtenes, kuras sapinušās mezglos.
Ir jau noskatīta nākamā vieta, kur - mācīt sevi.
Bet ja no rīta uz ezeru gājām ar aizpogātām jakām un cepurēm. .. Tad atpakaļ.. jau sapņojām par zandelēm.
Šodien skaitīju gadus uz pirkstiem. Cik gadi vēl paies, kad mēs no rīta varēsim gulēt vai arī ne tikai no rīta, bet vienkārši gulēt kaut kad, kad gribās:) Kad gribās nedarīt neko. Aiziet pārgājienā un piknikā un tad gulēt, kamēr bērni dara visu paši. Man ļoti nāca miegs. Bet parasti ir tā, kad Tu apgulies - tad prātā tik daudz domu, ko var izdarīt un kas jāpaveic, ka laikam jau pēc tiem gadiem, kurus var saskaitīt uz roku pirkstiem. Arī tad nebūs jēgas gulēt.
Pārgājienā vai gājienā mums bija saruna par to, kas ir tā balva par to, ka iet 6km pārgājienā... nu balva ir tāda, ka mēs visi ejam kopā. Ka mēs visi gribam iet kopā. Un vēl noteikti var saskaitīt dienas līdz tai dienai, kad būs odu pilns mežs. Es dzirdu kā viņi mostas.
