pirmdiena, 2011. gada 20. jūnijs

mīlestības zupa. deja. burti.

slapjas pēdas. slapji mati. slapji taureņi un pļavas. Nav ne mazāko nojausmu - kā ģērbjas hipiji, bet tie noteikti pārtiek no mīlestības zupas un zemenēm. Vēl viņi savām aitām baro puķes.
Bijām ciemos pie pilnīgi citas latviešu cilts - tādas, kuru bērni māk dejot un dziedāt no sirds. Un es te nerunāju par bērniem, kuri iet bērnudārzā vai pamatskolā, bet bērniem kas ir tik pat lieli kā es un sveic savu tēti ar tādu sirsnību un sajūsmas vērtiem deju soļiem pie dziesmas "daddy cool" ...

un nav jau tā, ka dille ēd visas zupas, bet šo ēda pat ar lokiem peldošiem. jo sirds.

Atklāt kā darbojas urbis. Ak jēl - ieejot pie brāļa instrumentu stūŗa es skatos un domāju, ka gribu visu - gan urbi, gan zāģi, gan kaut kādu šmirģeļ-sparģeli:) Un skrūvspīles ir apbrīnojams instruments , kā trešā roka. Sazāģēt un "iegludināt burtus" .


smaržoju pēc deguma. dūmiem un kvēpuma. pēc dedzinātiem burtiem. Rīt jāmeklē info, kā to dara tie kas to māk darīt:) Bet pagalma pļava pilna ar stārķiem, tārpiem, cielavām un kaķiem. Mūsu. Kad viņi izaug viņi ir forši. Esmu viens no cilvēkiem, kam patīk mazi bērni, lieli bērni, bet suņi un kaķi patīk tikai lieli.
Līst ik pēc mirkļa. Pumpis salūzis mājā.. ūdens jānes ar spaini un netek no krāna. Uzvārīt ūdeni ieliet bļodā un mazgāt traukus. Ha!
Un pēdas lietū nomazgāt. Lietus skaņa pret jumtu kā sirdspuksti putnam. Un kā kaija var piedzimt pilsētas centrā? Rīgā pie Alfas viens pūkains kaijēns pa pagalmu klīda, bet vesels Aukļu bars no jumta lūrēja uz visiem, kas vien kustēja apkārt pūkainajam ar garajām kājām. Ir tā grāmata par Kaķi, kurš izaudzināja kaiju. Tur bija laba doma. Aizmirsu kāda. Jāatrod grāmata.
Bet tagad jāpietin pie matiem mūzikas aparāts un jāiet peldēt, jo lietus piepildījis dīķi par pāris centimetriem, apgāzis manu puķu māju,ko piesējām ar oranžu lentu.. tīri pa slinko.. tīri pa sievišķīgo..


1 komentārs: