nemācēt krāsot lūpas.

Zvārguļbriedis būtu pelnījis lomu izrādē par sevi. Par briedi ar zvārguļiem, kurš dvēselē ir īsts latvietis.  Bet Ziemassvētki bija un ir. Tie nav ne klusi , ne gaiši, ne apgaismoti... ne tur smaržo pēc kanēļa vai karstvīna. Itin nemaz. Bet tie ir pilni ar sapņiem un vēlmēm. Palīdzēt. Iepriecināt. Un labi, ja cilvēki zin, kā to paveikt.
Dille skaidri un gaiši tic rūķiem, bet viņa zin - ka pārējās dāvanas taisa/pērk/gādā visi citi paši, lai iepriecinātu mīļos. Jo kurš gan negrib būt rūķis?

 Albertzaķis. Arī būtu pelnījis savu lomu izrādē pie zvārguļbrieža. Nopietni! Jo arī viņš - īsts latvietis. Ar dezorentētu gaumi uz dažādiem zvārguļiem un nepareizi sasietu šlipsi, bet galvenais jau, ka sirds viņam īstajā vietā. Jo viņš no sirds tapis. Dilles skices. Dilles izvēlētas pogas. Es tikai biki pašuvu. Un šūt es nemāku.

 Bet lūk apadīta zemeņtēja man no Andras. Paldies ! Paldies! Paldies! Man ļoti patīk adītie pīņu raksti!!!

 Piparkūkvirtenes - kaut ne pašceptas. Bet sajūta ir. Un tāda, ka patīk. Bet pirms tam.. Pirms tam.. pirms tam.. es mazliet izraudāju savas acis un dvēseli. No prieka un skumjām, jo ciemošanās pie Klusuma = prieks un skumjas. Redzēt, ka viņa ir, ka viņa ir pie tiem, kuri viņu no sirds mīl, ka viņa nav manis izdomāta, jo tās sajūtas nav izstāstāmas. Jo to nevar ne izstāstīt, ne izraudāt, kā ir izvēlēties vienu no vienpadsmit... un tad arī to vienu atdot citiem. Un - Paldies viņai, par to ka viņa ir. Jo viņa ir mans Ziemassvētku brīnums. Tāds, ko es ļoti ļoti vēlos katru gadu. Ieraudzīt un kaut uz mirkli ieelpot.

 Brīnumsvecītes . Cõla(man) un bērnu prieks par dāvanām. Arī man prieks. Es rūķim itin nemaz neslēpu, ko es vēlos. Jo, lai ko citi teiktu, ka materiāli svētki, bet ja vien man ir par ko un es zinu, ka kādam ļoti gribas un vajag.. pffff.. Praktiskums un skaistums valda pār dāvanrūķa prātu.  Ok.. meloju. Arī sajūtas. Bet sajūtas reizēm rodas arī no praktiskuma un skaistuma, jo šogad itin neviens no manis nesaņēma un nesaņems bildes, jo Es noslinkoju. Burtiski. Nopietni. Bet vēl jau ir Jaunais Gads!
Bet vēl ir brīnumi mūsmājās. Dille uzvilka Mammas roku zeķzābakus. = kurus viņai cenšos piedabūt uzvilkt jau sen.., bet viņa bij kategõriski pret. spiež.grauž.sāp.utt utt. Bet Ziemassvētku vakars ir īsts brīnumvakars.

 Bet no rīta Brīnums sniegs un Brīnumledus. Un vēl man bija brīnummiegs. Es gulēju visilgāk.

 Un jep..Es kā īsta latviete ar lībiešpiesitienu uzvilku "savas" glaunākās drānas un devos uzdziedāt pagalmā.. Lūpas krāsot es krāsoju vēl sliktāk kā šuju, bet tas jau neko nemaina. Bet patiesībā, kad es labi jūtos.. es dungoju un dziedu.

 Jo viņam prieki un smiekli. Jo es nemāku krāsot lūpas. Bet man patīk buČoties. Bet buČbildes publiskot neeeeeedrīkst:)

 Bet dille lieliski kadrē! Lieliski!

 To namiņu fõnā vajadzētu vēl spilgti zilu izkrāsot ar baltiem un zaļiem rakstiņiem.. :) Bet kopumā.. Kažoku Leons veda māmiņai no Sibīrijas . Lakats mantots no kādas Omes. Bet bante = Minnijas parastā:) Lūpas vajag iemācīties krāsot iekš tā - divi tūkstošdivpadsmitā. Un Rusifikācija ir viena no manām mīļākajām vizuālajām tēmām.

 Bet kaimiņdārza sēta, kā ledus dimantiem apaugusi..

 Rūķi pie dāvanām bij piesējuši kaut ko šādu, bet kratu galvu, ka jāāā.. jāāā tā arī īr. :

Paldies!