mirdz. kamoli. lakstos nr.2

Es tiem kamoliem vairāk biju apnikusi - nekā man viņi. Bet vizuāli - tie pievelk aci. Mudina domāt.. prātu un pirkstus. 

Ticu no sirds, ka caur pirkstiem prāts domāt mācās. 

 Mana darbistaba vairs nav mana. Tā izvācās un tapa istaba māmiņai. Telpa. Kamēr viņa remontēs savu mītni.. tikmēr dzīvos pie mums. Būs jautri. Šodien pasūtīja suņu būdu.

 ar dziju es saplēsu lampu. Salociju.

Gara. Gara bize. Labi, ka nav jāmazgā.. tad bez domāšanas grieztu nost. 

 Patīk. Ieaudzis mūsos tas dzijas kalns.

 Bet Andris. Andris - radīja prieku un smaidu. Veda ielūgumus - pa visādām Rīgas ielām.

 Ja ne ātrāk, tad košāk par DPD noteikti:)

 Iekonservēt. Iespēja, ka kāds atvērs pirms Tevis - un Tu to nezināsi - līdzinās nullei.

 Bet kādam Tēta trūkums mājās ir tik ļots, ka dāvaniņas pie durvīm tiek līmētas. Bet kādam nogurums ir tik ļots, ka tās nemaz nepamana rīta gaismā.

 Fantastiska lustra .

 Dienas, kad dille negribēja iet uz skoliņu - bij baisas. Patiesi. Uz vairākām dienām skola atkal bija garlaicīga un neinteresanta un visādi citādi neforša. Mājās esot forši. Bailes no drauga. Drosmei un mieram var laika sīrupu iebarot.

 Iebarot un spēlēties ar visu, kas atnācis no Ķīnas. Free shipings.

 Mani pastā jau pazīst. Es eju pēc Ķīnas ar prieku. Turu to rokās ar prieku. Pat ja jāgaida ir mēnesis.

 ēdama galdakarte. Vismaz ēdāja skatijumā.

Bet mana māsa māk urbt. Viņai ir talanti par ko vēl nezin. Mums visiem tādi ir. Ielikt kabatā māsu nevaru, bet urbi un kaligrāfisko spalvu gan līdz uz Ziemu iedošu. 

 Jo Ziema ir prieks. Sniegs uz vienu rītu bija maģisks. Maģisks.

Rūķīši. Šie grib būt rūķi.

 Bet lakstos mirdz!!!! Šovakar durvis vēra ziedu tirgotava "lakstos" nr.2...
Ģertrūdes ielā nr. 23

 Nu Tā, ka ja man ļautu - nestu mājās. Man neļauj.

 Un Ģertrūdes ielā 23  - var iekonservēt kādu dāvanu vai vēstuli, vai sveicienu... , lai pārsteigtu sev mīļos.. gan ikdienā... gan svētkos.
Bet visa pamatā bij ledusskapī stāvošais "meža cūka 2013" konservs, ko Leons bij atvedis un ar spilgti roozā flomasteru to uzrakstījis uz krāsotāju līmlentes. Iekonservēt var un vajag. Ne tikai gaļu.

 Šodien mēness noteikti Roozā bija. Noteikti!

Kā, lai to vienkāršāk pasaka?

Es, Kristīne Jakadela

šodiena un advente.

Un vēl no rīta man likās, ka vienīgais, kas liecinās par "svētku" sajūtu šodienā - ir konfektes, kuras dot bērniem, kuri klauvēs pie vārtiem.. un spokoties solīs. 

Bet tad .. ir gan beigtas peles dzeltenās bantītēs.., gan ķēde un mežģīnes melnas.. un sveču siltums. Un dille zīmē un zīmē un zīmē ķirbjus un mošķus ... tur rodas viņas vīzija par šiem svētkiem. 

Peles ir lieliskas, ceru tās dabūt vairumā , kad svētki būs beigušies un pārdevēja uzliks atlaižu lapu - 70%...  Un nez kā var justies lieliski zem beigtām plastikāta pelēm. Bet ko tur daudz?  ja jau jāsvin.. tad jāsvin.. un to melno ķēdi jau sen gribēju.  Bet melnās mežģīnes par santīmiem Čiekurkalna tirgū jau pirms nedēļām ar dillli dabūjām.. ar neskaitāmiem metriem citu krāsu mežģīnēm. 

 un mice. Par šo dienu divejādas domas. Bet karinot.. es domāju par prieku. Par prieku un smaidu, ko justu tie, kuri nāk ciemos , kaut mēs tos nemaz neredzam. Nu gaidam:) no sirds..

 Bet mežā. Tam par godu domāju veikt īpašu ierakstu, jo tur kaut darbdienās ir bīstami iet... tad brīvdienās..

 NU tur ir īsts - "būvmateriālu, rokdarbu, mākslas un iedvesmas" gadatirgus.

 gan skaisti sakaltuši zari, gan šķības un visādas koka ripas pie celmiem atrodamas.. par smaržu nerunājot.. un tas viss te pat.. Biķernieku mežā.

 Bet par godu tam, ka "lakstos" būs nr.2 iekš Ģertrūdes ielas... Tam par godu varēs nākt veidot adventes vainagus kopā ar Valteru.. , viņš arī sola ar karstvīnu cienāt un kafiju, tēju.. nu nezinu. Nezinu. Viņš jau līmes pistoli no rokām neizlaidīs un jādzer būs citiem, kas nāks kaut ko uzveidot.

pasaka. pastnieks.

Ielūgums vai pastkarte, vēstule vai apsveikums.. kāds īpašs reklāmas bukletiņš, ikrīta avīze.. It nekas līdz adresātam nenonāks  - bez adreses..  It nekas līdz adresātam nenonāks - bez pastnieka. 

Pastnieks gan teiktu, ka tā nemaz nevar būt, ka kāds šai pasaulē dzīvo - bez adreses.  

Bet ja - nekad, neviens - tam kādam nav sūtijis vēstuli, ja tā nemaz nav īsta māja, ja mājai nemaz nav pastkastes?

Ir iespēja paprasīt pastniekam, kāda ir adrese kaimiņam, kurš brūnajā zābakā mīt. Ir iespēja uz sūtijuma uzrakstīt sveicienu pastniekam, jo pelnījis to!  Pastnieks ar solījumiem nemētājas, ja sola - nogādāt, tad nogādās.  Un uzticīgi katru rītu savu pienākumu pilda no sirds. Pienākums pret adresi un adresātu.

Vai pastnieks tik veikls spēj būt, lai vēstuli nogādātu uz trauku skapi? Vai porcelāna krūzīte par pastakasti kalpotu? 

 Un ja ķirbis izaug Tavā pagalmā, vai pastnieks to pamanīs ? Vai pamanīs, ka kāds Tajā dzīvo? 

Kāds it kā bez adreses. 

Ja kāds nejauši aizripina kamolus, kuros kāds dzīvo? Adrese mirklī spēj mainīties, adresi var neatrast pat tas, kurš tur dzīvo. 

Vēl modrākam par medību suni ir jābūt, lai nesagrautu kāda māju - pat ja tai vēl nav adreses, pat ja šķiet, ka Tur neviens nedzīvo. 

Pastnieks pelnījis laipnus - "labrīt" , jo tikai viņš spēj pamanīt tos, kuri katru ziemu zem cita koka iemājo un Tev pastāstīt, cik brīnumu pilnas ir adrešu lapas un ielas, kuru nav kartē.  

Pastnieks vēl ātrāk par vēju iznēsā lapas un aploksnes, vēl agrāk par rītausmu ceļā jau ir ... viņam nav laika paēst gardo zupu, pat ja kāds cienā, jo pastnieks zin, ka kāds cits - kāds cits jau tik ļoti gaida to vēstuli, kura somā ar citām vēl rāmi guļ. 

Sagrābt lapas, notīrīt sniegu- tas noteikti nav viņa darbs, lai līdz kādai pastkastei tiktu. Un pa ceļam atrastās sēnes somā nedrīkst salikt kopā ar vēstulēm, lai cik gardas tās pēc skata šķistu.  

 Lai līdz it kā parastai adresei tiktu... priekšā gan augstākais kalns, gan dziļākā grava, gan tumšākās takas un garākais ceļš, niknākais suns un dubļi, kas zābakus nelaiž vaļā. Pat sniegpārslas, krusa un lietus mākonis un simtiem pakāpienu. Visus šķēršļus tas pieveic līdz adresātam.

Pateikt - paldies, aizmirst nedrīkst, jo pastnieks ir atradis Tavu māju, pat ja pastkaste tālu un pastnieku savu nav redzējis adresāts.

Lasa un lasa viņš adreses. Lasa un dzejā tās ver.. Burto un meklē īstās ielas. Skaita prātā gan mājas, gan stāvus. Izlasa svešzemju burtus, sameklē vārdus un ciparus.. pat, ja tās mājas un dzīvokļi tik cieši stāv kā grāmatas . 

Paldies! Pastniekam... pat ja bez adreses. 

Mežs dzird Tavu elpu. Dzird Tavus soļus. Jūt Tavu smaržu.

 Pat tad, kad esi klusāks par vēju un modrāks par kaimiņu suni. 

Censties saskaitīt ceļus, līkumus un stabus braucot uz laukiem, katru zināmo vietu ar smaidu sveicinot. 

Mūsu mežā, kurš nemaz nav mūsu, bet ieskauj Omītes māju ir četri meža ceļi.  

Un ir svarīgi iemācīties lasīt- gan burtus, gan sēnes. Bet lasot sēnes - Tu iemācies orientēties mežā.. pat bez ceļiem, līkumiem un stabiem. Pēc saules un atmiņas, kokiem un skaņām.  Es atveru acis, ausis un sirdi. Es dodos sēņot. 

Cilvēks vienu dienu pārstāj stiepties garumā, bet koki aug.. un ne tāpēc, ka cilvēks dzīvo zem jumta, bet koks zem zvaigznēm. Koks aug līdz aizsniedz debesis.  Tuvākas vai tālākas, bet debesis. 

Cilvēkam ar debesīm vien nepietiek, tas meklē , kā aizsniegt zvaigznes, viņš arī aug, tikai savādāk. 

Trešā meža ceļa galā, pie Lapsu kalna...  vietā, kur katru gadu baravikas aug pie eglēm .  Baraviku nav un šķiet acis mānās. 

Atveru acis. Aizveru. Izberzēju, bet es tiešām redzu mušmiri, kurai pieslietas trepes. Un grāmatu, uz kuras rakstīts.."Mežā". 

 

Šķiet - mežš dzird manu elpu, kaut tā ir klusāka par vēju.  Kurš ir tik mazs un drosmīgs, lai uz indīgas sēnes grāmatu lasītu? 

Aizveru acis. Atveru. Izberzēju..  uz celma, zem eglēm, kur katru gadu aug baravikas. Ir uzklāts mazmazītiņš galds. Vai mani gaidīja? 

Zem eglēm,ap celmu treša ceļa galā - vesela staipekņu pļava ložņā. Kāds staipekņu vālītes lasījis. 

Aizveru acis. Atveru. Izberzēju. Man šķiet, ka es sapņoju. Man šķiet, ka es redzu baraviku, bet tā parasta bērzlape. Bērzlapei blakus, kāds  iedūris zemē lāpstu. Un dakšu.

Katram sēņotājam savas takas. Katram sēņotājam sava sēne, pat ja vienā takā sēņotu ar kādu kopā, bet tā bērzlape nav mana. 

Aiz eglēm ir priedes. Aiz priedēm ir purvs. Pirms purva es griežos uz māju pusi. Ievelku elpu, lai svilptu...  Aizveru acis. Atveru. Izberzēju.  

Kāds ļoti mazs mežā māju uzcēlis - vai izaudzējis. 

Un nevienas baravikas manā grozā. Bet pilni zābaki ar skujām, zariņiem... Pilns prāts ar domām. Vai citus gadus, dēļ baravikām.. es neredzēju mežu? Vai mežā sēnes, ogas aug - lai cilvēks nemanītu - neko citu? 

Sāk krēslot.. Un dodos es mājās..  Bet meža pašā malā, kā maza malduguns, kuras liesmiņa maza uz akmeņa kuras. Un kastaņa kastrolis ko gardu zem vāka slēpj. Es jūtu smaržu, bet varbūt es tikai zinu to, ka mani mājās gaida Omītes zupa. Aizveru acis. Atveru. Izberzēju. 

Pagrabā otrajā plauktā stāv grozi, bet trešajā plauktā no lejas.. Omītei saliktas tukšās burkas. Burkām pa vidu .. Aizveru acis. Atveru acis. Izberzēju.  Tik mazas, tik sīkas.. Sveķi un Likopodijs un Priedes miza... Kumelīšu ziedi un Bērza tāss..Medus un Brūklenes..