sniega nav. klusums.

Man jau patīk viss, patiesi viss, ko viņa sazīmē un uzveido.., bet kopš tēli - itin visi ir saprotami jebkuram.., tur  rodas stāsts aiz stāsta. Piparkūk-mālfigūras dzīvo mūsu augu podos jau vairākassezonas... man šķiet, ka tā ir lieliska dāvana - ko veidot bērnam pašam.. no a-z..  (vien atcerēties, ka māls neizžūst vienā vakarā) , bet šis sukulents pilnībā parādija/pateica, ko domā par faktu, ka viņu pēc vasaras sezõnas "pagalmā" ienes istabā.. raudāja bez mitas.., bet kopš dille tur uzlika "stāstu"... viss notiek. Pa maziņam, bet notiek. 

 Jūras krasts vai jūras mala? Vai patiesībā vienalga.. Tur koki ir vēl ar vien. Tik šodien cits princips bij lasot.., bet škiet debesīs redzēju sniega mākoņus. Man patiesi tā šķita.
Bet vētra bij krūmiem saknes "izmazgājusi " no smiltīm.. un pa krastu izmētājusi.., tad nu bija "īsta" floristikas minūte man to visu savinķelējot kopā ar lampiņām...Un Nākamreiz ņemšu visas saknes. ne tikai dažas. Tagad es zinu - kur citi floristi tos jokus ķer. Nu .. tās saknes.

 Baltie vasaras sajūtu putni par sniega putniem atkal pārvērtās.. un zaros paslēpās. Patīk putni. Patiesi patīk.

 Un grābeklis nabags stūrī ieslēpts sagaidīja savu tumšo mēnešu misiju.

 Netēlots pārsteigums - ikreiz, kad viņi zīmē. Pārsteigums par rezultātu. Bet pa vidam es ar apputējušu rāmi..., lai dille uzšņāpj tur egles.

 Perfekts rakstāmrīks. Balts.

 Un gaismiņas istabā un mirdzošas virtenes rada svētku sajūtu. Mirdzošu. Mūsu sapulcīte par to, ko darīsim z/s vakarā.. palika pusceļā... jo tikai viens ir skaidrs, ka mēs pa dienu brauksim ciemos pie Klusuma. (Klusums = suņa vārds) .. patiesībā brauciens pie viņas ir mūsu patiesākā Ziemassvētku tradīcija, kura pagājušogad pārpratumu un darba dēļ izpalika un to pārdzīvojam vēl ar vien. Kāpēc nevar braukt citā dienā? Jo tajā dienā viņas saimnieki patiesi ir mājās. Tāpēc, ka  tā ir brīnumaina sajūta.. - redzēt viņu, redzēt  - ka viņai iet labi, dzirdēt stāstus par viņu. Un just cik ļoti viņu tur mīl. Un ikreiz braucot nezināt vai mēs viņu satiksim, jo visādi jau dzīvē iet. Bet satiekot... ir neiespējami neticēt labajam. Un ir sireāli redzēt kaut ko spalv-spalvā tādu pašu kā Rega, bet raksturā tik pretēju klusu un mierīgu. Kaut saimnieki viņu vairs nesauc par Klusumu.., viņa ir daļa no mana sajūtu klusuma. Neizstāstāma..

 Man ļoti gribētos tādu ballīti, kur visiem iedod stiklus skaistos rāmjos.. un baltos flomasterus utt.. un viņiem jāsaveido stāsts.. ,  patīk bildes "pie stikla" .. , jo lai arī kā.., itin bieži mēs pielienam pie stikla, Tuvu un vēl tuvāk.

 Mīlu dizains. Kā zīmēta mīlestības vēstule.

 Bet nu patiesībā ir tā, ka viss logs ir vēēēēēēl nospeķotāks par šito nabaga rāmja stiklu, jo mēs ļoti gaidam sniegu....!!! aizsvīdušie stikli nozīmēti... deguni nosaluši pie stikla piespiesti..., bet sniega nav...

 UN visā visumā.. arī šis ir veids kā veidot savādākas "fotosesijas" ziemassvētku kartiņām... domājot.. ko pateikt.. jau sākumā:)

puzuru. princese. puzuro.

Patiesībā 99.9% darbības notiek/idejas darbībām rodas - tad, kad rokās nonāk materiāls... plānots vai neplānots, bet nonāk pie mums lietošanā. 

Pārdesmit niedres kā puķes viņš dillei atnesa un tieši viena grāmata tām par godu sarakstīta.

 Pāris grāmatu saņemtas mantojumā, kuras man neizsakāmi patīk. Viena no tām = Puzuri (Indra un Nikolajs Petraškevici) latviešu un angļu mēlē izdrukāta iekšpusē.

 pēc desmitās niedres es sapratu, ka ar nagiem nav jārubina nekas, bet ar pirkstiem stingri jāsaņem pie tā saauguma.. un jāpagriež uz vienu vai otru pusi.. un nonāk skaistā rullītī nost viss liekais... un tā pa posmiem vien.., bet pieļauju, ka tas tā notiek tāpēc, ka nudien labi izkaltušas. , Dille man sazīmēja shēmas, kā būs jāšūj...
Rīt lasīsim pašu puzur stāstu... bet tīrot,griežot, verot  - tā vien prātā domas par esību. Par to kā viss ir patiesībā... no cita skatu punkta. Par vērtībām cilvēka prātā. Par cilvēkiem, kuri ver puzurus.

 Rõzā spalvas gan ir daudz foršākas par niedrēm, jo tad kad izvilku kasti no skapja.. Dille deva drošu - jā! Karinam viņas istabā,... kaut tikai pagaidām, bet karinam!:) Pirms tam bij noteikts - Nē:)

 Un virteņdomas tai grāmatā tik ļotas.

 Dille sprauž spalvas. Es viņai saku, ka viņa īsta - PuzurPrincese. Uz ko viņa protams metas pie kleitu atvilknes, jo jāpārģērbjas tak.. Mirklis un PuzurPrincese spalvo tālāk.. un mums bij puzur-deju ballīte..:) Tik ļota, ka dille vēl ar vien ir nomodā ... un cīnās ar miega domām.

Bet kādu īstu puzuru es gribētu uzveidot.. tādu, kurā daudz.. daudz .. daudz mazo puzuru.. un niedres dažādos garumos. Tādu savu sajūtu puzuru.

filca egle. salūts matos. piparkūku burti.

Piefilcēt pilnu izlietni. Filca desiņas egļu zariņiem, jo egles vēl ar vien nav.. tad nu jātaisa..  Cilvēki sadalās papīra lipinātājos un nelipinātājos. Es pie tiem otriem piederu. Tad nu filca ruļļi laukā un desiņpriekos iekšā.

Radiatõri vēl ar vien ir tikai maigi silti... tieši tik, lai paralēli tiem dzīvoklī ieslēgtu arī kaut kādu elektrisku sildāmo, jo citādi.. ikreiz, kad gribas ielaist svaigu gaisu.. nākas gaidīt līdz nākamajai dienai, lai atļautos novilkt džemperi. Bet kalte laba.

 Bija gan pērļu stumbrs, kuru pēc tam pats dizaineris novāca. Bija gan doma, ka egle būs krāsaina, bet viss pa zaļo līniju iekš jūrkokā izurbtā cauruma iestirpinātā stieplē veidojās.

 Bet krāsas par salūtu. Salūts matos.

 Dille reizēm saka "Tev cirks galvā" :)

 Filca parūka.

 Bet lai nu ko - bet piparkūkcepšana tika gaidīta vairāk par ĻOTI.  Kamēr mīkla sildījās uz radiātõra, lai iegūtu kaut cik mīkstu paveidu.. formām bija ballīte "kurš pirmais spiedīs ?"

 Pa ceļam konstatēju, ka ne cepampapīrs mājās, ne citrõns glazūrai.. nu i joki..:) cepampapīru atradu - viņa saņurcītais veidols liecina par dzīvi pirms šodienas:)
Bet tātad gribēju piparkūkburtus - piparkūkvārdos saveidot.. vai turas vai neturas.. cauri stumt tos koka irbuļus nevar, jo sajūk burti, bet uzliekot uz irbuļa eksperiments izdevās. Turas kā vellls klāt:)

 Vismaz tieši tik, lai izturētu fotosesiju "GRAUZ KLUSI" .. , attiecīgi izcils veids kā saveidot skaistus ziemassvētku apsveikumus.. caur burtiem uz bildēm..

 Klusi iegrauza dille.

 Bet Rega pelnīti tika pie sava Grauz. Jo viņa ir īsts grauzējs.

dziesmu klade. EQUUS. sāļas sēnes.

 ...,bet zinu gan - kas man ienāk prātā dzirdot vārdu - zirgs.  No saviem krājumiem aiznesu Valteram porcelāna zirdziņus, ko "iekārt" stikla sveČturos.. ar tādu dzinn.. tie gan mirdzēja, gan skanēja..., bet pircējs nopirka bez zirgiem.  Kas kuram. Bet man patīk. 
 Ne jau man vienai krājumi - Ģipša adventi izvilka Valters no saviem.  Bet raspodiņi ..Es pirktu visus uz reiz un nestu prom! Ja vien mani kāds būtu uzaicinājis ciemos.

 Piekdienas Rītā es skaidri zināju, ka mans plāns ir burtiski "nīkuļot". Vai attiecīgi darīt jebko, lai galvā neskanētu baigais pulss un pulsēšana .., bet tad zvana Valters un saka " Uzmini - kas man zvanīja?" Un viss nonāk līdz tam, ka  Grūbes kungs ar savu bildēt piedāvājumu un izteicienu, ka vajag iziet no mājas un tad nīkulība zudīs miglā.. vai kaut kā tā.. + mana vēlme bildējot atpūsties no sevis.. izvērtās milzīgā "pulss galvā" un auss paslēpta zem bizes/cepurē..  iepazinos ar Armanda Grūbes "dizainfunkcionālomēbeļkolekciju"  "EQUUS" (no latīņu valodas, bet latviski =zirgs)

Tas galds/krēsls un garderõbe/lāde.. bez skrūvēm (enģi neskaitot) , bet saliekas kā konstruktõrs un izjaukt ar var (ja vajag) un būvēt atkal citu viet..

.. bet visādi citādi Armands ir labs galdnieks, jo viņš mums radīja miegu. Ok.. mums nē, bet man, jo citi jau "labi" gulēja arī pirms tam.. un vispār ir ļoti svarīgi , lai mēbeles taisa pozitīvs cilvēks.
Vējš. Vējš tik ļots, ka elektrība špudūc un ar lukturi lasot grāmatu domāju, vai kāds no lielajiem kokiem krītot uz mājas aizsniegtu mūsu jumtistabas matraci. iesmaidīju par sevi un lasīju tālāk grāmatu, ko esmu lasījusi vismaz reizes divdesmit. Rīts pienāca tik pat ātri, kā brauciens uz Rīgu.

 Hurmā dzīvo saule un aizmirsu ābolus paņemt no Līgatnes. Pāris mirkļi un saņemts zvans. Un man jau ir olas.āboli.sālītas sēnes. viss ar manas bērnības garšu, jo ja kāds cits dotu-  es neēstu sāļi rūgtas sēnes, kā cepumus.. kraukš- kraukš. un uzliekam vāciņu un paslēpjam ledusskapī. Pēc mirkļa atkal vāciņš nost. Kraukš- kraukš.. Bet dille saka , ka opim Leonam vēl gardāki āboli- kā Omei.. un es piekrītu. sarkani, kā pasakā.

 Un tās rozītes.., citi stāsta, ka viņi tās pārstāda dobē un aug.., bet mums tādas pieredzes nav.. jo sākumā viņa novīst tik ļoti , ka šķiet jāmet laukā, bet nogriezu kātus ..un izauga viss pa jaunam - nepilnā mēnesī... un jau divi pumpuri. Bet manām acīm tīkamie podiņi beidzot.. vēl tīkamākā cenā.. tik ļotā, lai nedomājot sistu tajos caurumus un taisītu skanošus podiņus eglītēm, bet egļu vēl nav.

 iešūt zvaniņus. Lampa. cepure. vai puķu - pods.  Bet vajag egli. Egli, kurā iekārt zvaniņus.

 Ziemassvētku liktens tāds nesaprotams.., jo Skultē tie vairs netiek svinēti.. un tad tā nesaprotami, bet es uzveidoju dziesmu grāmatu, lai tad , kad vajadzīga palīdzība vārdos...tad rokās turošais objekts palīdz skanēt, lai nav baisais klusums telpā...

 Kaut tas jau bija zvārguļu darbs, bet dziesmu kladei tak jāprot dziedāt... un tā prot. Es arī protu, ja vārdi priekšā..

rõzā vainags. kaķu spalvas. izsūtītas uz laukiem.

visam - būt rõzā. Kaut patiesi viņai patīk visas krāsas, bet visam būt rõzā un iespējams ar mirdzumu? Un vai man žēl?  Es piederu pie būtnēm, kura bērnam ļauj arī feju svārkos uz rotaļlaukumu doties un apģērbu veikalos pie kases reti esmu redzama ar lepni paceltu galvu:) drīzāk smejoši nolaistu, jo viss ir tieši tāds, kādu es neizvēlētos, kaut gan.. reizēm protams mums patīk kaut kas viens..  bet tas ir praktiski nekad...
man adventes vainags patīk tāds pats.. vienkārši skujains. bet viņai... :)
Pagājušo gad kopā ar bērniem taisot vainagus.. - smaidu raisošs ir rezultāts, ja vien bērnam ļauj pašam visu izvēlēties izdomāt, attiecigi mazāko vietā ar karsto līmi pielīmēt norādītajā vietā, bet visādi citādi.. viņiem sanāk tik pat burvīgi.., šogad gan nodarbību vadītāja ir uz slimības lapas.. (attiecīgi es)

 Un rokas ir tikai DIVAS! Tāpēc deguns palīdz noturēt, lai parādītu - kur, kam vajadzētu stāvēt..  , bet jāsāk ir ar svecēm..un tad visu pārējo...

 Vakar izvēloties spīdumus - lakstos , aizmirsām sveČu "durkļus" .. tad izmantoju parastas naglas, kuras uzkarsēju un ar plaķenēm iespiedu sveČ-apakšās.. , un pēc būtības visām normālajām svecēm daktis nemaz nav līdz apakšai, lai būtu ugunsdroši un sveces degšana beigtos pirms beidzas pati masa..

 Bet ierodoties laukos runČi pāris minūšu laikā jau ir nospalvojuši visu mani, visas drēbes dilles apģērbu somā, jo tā smarža laikam maģiska un no bērnības Rīgā, ka pirmais - ko viņi paveic - nozūd somās tiklīdz tās ir vaļā..

 Bet stikla sveČturi uz kājām, kurus ievietot - šajā gadījumā vainagā - man Ļooooti tīk..  un tos klienti esot izvēlējušies pirmos..

Bet ar kanēļu standziņām es vēl kādu dienu padraudzēšos tuvāk..

Bet rūķi jau strādā cauru diennakti.. .., un nākamo kaķi/suni/jebko kas kustēsies un nonāks uz dzīvi pie mums mēs sauksim par "davai  un Pagaidām" .. jo tie ir lietotākie vārdi, kad darba ir tik daudz, ka runāt nemaz nav laika, kur nu redzēties. 

" Koka kreļļļu virtenes kreļļļo adventi .." - pēdējā svaigākā telefõn reportāž bilde no Valtera "lakstos" tiem, kuri izstīti uz laukiem..

Bet patiesībā man ļoti nāk miegs un galvā sīc sienāžu koris..un daktera izrakstītās antibiõtikas manu galvu dara dullu.