Saules staros jau mazliet sasildīties var. Bet nakts melnumā dīdoties pieturā.. prātā domāju, vai tas ir gudri nelietot taksometra pakalpojumus - ja augumu pārņem sasalums, bet gribējās, gan cilvēkus pavērot, gan mūziku paklausīties, gan tipināt ar kājām. Nosalt nav gudri, bet vienkārši jāvelk vēl viens džemperis.
Slīd.krīt un smejas sniegā = slēpo. nūjas pa īsu.. un slēpes jāmeklē citas.
Bet papīrs un līme. Līmes smarža jau ir iesūkusies sienās.... visu laiku nesapratu, kas tā par smaržu ienākot dzīvoklī...- izrādās līme. Jo kad pierod, tad nejūt, tik kad ienāk no āras.. vēdini cik gribi.. kamēr nesažūst.. tikmēr jūt.
Tad nu foto rāmji. Tieši tas zilais un Rõzā kvadrāts, kas veikalā šķita - tik skaisti spilgts. Tik skaisti bērnišķīgs.. ieliekot tajos zīmējumus vai bildes.. krāsa noēd jebko.. Jebkādu stāstu.
Tad nu Lipinājām. Sniega krāvums uz viena.. un Vilks uz otra. (ūja .. ūja nikni vilki...)
Dzīvē es tikai vienreiz esmu redzējusi - īstu vilku. Nu īstā savvaļā. ., "tīņu gados" laukos sienaugšā pamodos no suņu dīvainās rūkšanas -rēcošas rūkšanas.. nevis riešanas, kāpu lejā skatīties,suņi bij tik aizrauti ar bailēm un rūkšanu, ka man pat asti neuzluncināja,.. bij tik liela migla rītausmā, ka cenšoties pamanīt, kas radījis to jezgu - pamanīju objektu.. man šķita, ka tas tēls kas tur milzīgs stāv miglā ir teļš, kurš kaut kā no kūts izbēdzis(jo citādi nesapratu, kāpēc tas kaut kas nebēg prom un kāpēc suņi nerej, kāpēc viņiem astes starp kājām un spalvu mežs sacēlies līdz mākoņiem) .. tad nu.. gāju.. un tad jau sapratu, ka tas nav teļš, bet tas viss notika tik ātri.. tad nu es tur stāvu garā t-kreklā un basām kājām.. burtiski aiz muguras man trīs rēcoši suņi, bet ar milzīgām bailēm, jo tālāk par mani viņi negāja.. tik palēninātas kustības.. un tad nobijos arī es, jo tas nebij kaimiņsuns.. tas vispār nebij suns.. tas bij milzu vilks, patiesi milzīgs.. tālāk atceros cik bij skaista migla un cik ļoti bij bail.., bet tad viņš pagriezās un prom bija.. , un tikai tad suņi sāka riet, bet tālāk par redzamību neviens no viņiem neskrēja.. kaut Riešana mežonīga, un tā bija vienīgā reize, kad redzēju lauku suņus(Negro/Reksis/Čita/Džonsons) no kaut kā baidamies.. nu ne tik ļoti lai sēdētu šķūnī, bet lai nedzītu prom. Par vilkiem neko nezinu, bet konkrētā suņu komanda būtu pelnījusi grāmatu pilnu ar stāstiem. Par katru un par visiem kopā un par to cik ļoti suņi var mīlēt viens otru.
Bet vilku dziesmu dille zin no galvas, man gan visi vārdi jūk. Sajūk.. un es ūjoju.. nepareizi.
Tad nu, lai piedod tas rõzā ēzeļpakaramais, bet dillles kokplāksne man labāk patīk.. tad nu pārskrūvēju metālāķi..
saliku kopā rāmju kaulus.. un briežu nolauztos ragus.
katrs atrada sev vietu.. uz sienas tās vēl daudz.
Rādiõ. Dillei ielienot gultā tiek ieslēgts viņas radio.. radiõ pieskandina visu istabu, un mums nav jācenšas staigāt uz pirkstu galiem.. , bet pa dienu arīdzan viņa slēdz un meklē savas dziesmas. + Baterijas tik tik tik tik ILGI skan, ka esmu pārsteigta, un tādēļ, ka viņš darbojas uz baterijām, tas ir portatīvs un piedalās visās "ballītēs" visos istabas nostūros. Vajag. Vajag. bērniem savu radio. Nu to klasisko. Galvā spēju dzirdēt balsi, bet pašus stāstus ne. To pasaku balsi. Radiõ pasaku balsi.
Un, lai arī uz sienām ir daudz un dikti knaģu, kur pielikt zīmējumus un mākslu, kas top, top un top. Tad skapī tos darbus ieliekot - tie piemirstas, bet ja saliek tos tajā - saspiežamajā pakaramajā..- tad viņi vēl ar vien ir pie sienas.. un pārskatāmi kā grāmata.. un tā rūpība, ka saliek pa stūrīšiem, lai visi piespiestos..
Sasalušas ēnas. un prātu nepamet domas, ka Suņiem jau rīt noteikti vajadzēs mēteļus:) vai zābakus:)
PS - caur puspavērtām duvīm kāpņutelpā dzirdu ienākam kaimiņus.. un mazais bērns saka " Ārā tak ir pilnīga ziema" un nevis ar nosalušu balsi , bet pilnīgu sajūsmu - par pilnīgo ziemu.
Es izdomāju, ka jaunība man beidzās tad ,kad sajūsma vairs nedarbojas"online" 24h diennaktī par jebko. Radās tāda sajūta - kā mērenums un ļota apziņa, bez verbāli skaļas jūsmas. Klusums un miers sajūtās. Pārliecība. . Kaut reizēm jau ir jaunībdienas arī šodien. Es vairs neatceros ko ar to gribēju pateikt.
Vilka stāsts tik dzīvīgs...un sajūtas, ka dzirdēts...varbūt lasīts...Kā stāsts no Caunēm :) Man jau ļoti tīk Dilles rāmišsiena :)
AtbildētDzēstVi - varbūt jau par to vilku esmu rakstījusi..:) varbūt pat vairākas reizes he he ..:) es to varētu klārēt ikreiz.., jo tik tik milzīgs zvērs. tik sireāla sajūta.
AtbildētDzēststāsts par vilku tik reāls, it kā es pati basām kājām tur miglā būtbijusi :))) tiešām sirreāli...
AtbildētDzēstBet tas palēninājums, ko izjuti tajā stresa situācijā satiekotiesa ar vilku - man arī ir bijis dzīvē tas palēninājums.
AtbildētDzēstNu vienvārdsakot - ir veikti pētījumi, vai varbūt tikai onkuļi atkal aiz neko darīt to izdomā - ka laiks ir stiepjams un paātrināms un vispār laiks ir maģiska dimensija. Bet stresa situācijās - nu tādās ļotās ( kā piemēram, ja tikko acis atvērusi meitene aptver, ka satikusi vilku), cilvēks uz mirkli iestiepj laiku. Man atmiņā kāds raidījums par šo tēmu un tur vīrietis stāstīja, kā viņam mazam pāri galvai nolidoja diezgan zemu iznīcinātājlidmašīna - (ļoti ātra mašīna) un tajā brīdī viņam licies, ka viņa lido slow motion, viņš paspējis pat tās numuru uz sāna izlasīt... Nu un ir pētījumi, ka mūki kalnos, kas dzīvo 100 gadus un vairāk, izmanto šo pašu laika stiepšanas tehniku...
Bet ja par tēmu :D - tiešām forša mākslas siena. un tas radio - tas ir feins - nu protams, ka ieraugot iefanojos... Bērnības spilgtākā radioatmiņa - "Tāpēc jau tā ir puķe, tāpēc jau tā ir puķe, tāpēc jau tā ir puķe, ka zied..."utt.:)
Un es pat neņemos domāt, no kurienes tam ēzelim tas pakaramais nāca...
Stāsts par meiteni basām kājām un vilku - kaut kas ļoti, ļoti maģisks!!!
AtbildētDzēstLaine :) šito National Geografic raidījumu esmu palaidusi garām, par to laika stiepšanu. Nu to , ka Jūs ar Līgu zinat visas jaunības dziesmas no galvas- nu to es atceros.. Es nevienu dziesmu neatceros, tik balsi:) un skaņu ha ha ..
AtbildētDzēsttie pakaramo ražotāji jau skatās laikam uz detaļām savādāk:)))