Č.

Skumji kratu galvu un saprotu, ka nav izdarīts tas, kas ir vajadzīgs.., bet to jau zinu tikai es un Valters. Un kopumā jau ir ok. Vairāk kā Ok. Tik bildējot dažādas sfēras vienuviet - man nepieciešama asistēšana - tīri .. ha ha.. stratēģiskajā virzienā..! uzšaut - lai atceros , kas patiesi ir tas, kāpēc mēs esam mežā. 

Čiekuri un bluķīši un violetā krāsa. Un ziedi. Tāpēc mēs tur bijām. Sajust vasaru caur Čiekuriem un pēc tam visu pārējo. 

Un Jā! ir viegli saprast un iztēloties sevi - redzot sev saprotamu vidi. Bet zaļa tilla kleita.. Nu jēl! Tad liekas, ka tā tika šūta tieši mežam. Tilla kleitu dizainēja un šuva: Sintija ... un , ja tādi cilvēki strādā citā sfērā, tad ko viņa paveiktu , tad ja strādātu savā? Tilla un diegu sfērā? Par ģeniālo sievietes skaistumu nerunājot.. 

Redzēt sūnu Čiekur mežā zaļu tilla kleitu un dievīgus ziedus - nudien, pat tie, kuri sevi neiztēlojas - kaut kādā Kāzu dienā.. to vienkarši spēj sākt darīt, jo viss aug.. un smaržo. Un cilvēks tajā vidē dabiski iekļaujas, tik dabiski, ka šķiet sireāli ... . Tas gluži kā ar dziesmusvētkiem, kad pat tie, kuri nedzied/nemāk/nevar.. dzied līdzi. 

Un garšu kārpiņām ir cieša saistība ar labu sajūtu arī mežā.

Un viņš spēj vienā naktī radīt brīnumus.. Tu aizej gulēt, bet viņš rada ziedu brīnumus. Atceros - "jaunībā" rītu, kad brokastojām virtuvē blakus dekorētam zārkam.. , patiesi skaistam:).. un nakti, kad sīpols pārtapa dimantā..  un tad šo, kad mašīnā ieraudzīju tik daudzus un visus tik tik ļotus pušķus. Un tāds ir katrs otrais rīts.. Un ir daudzas lietas, ko es nemaz neredzu,jo vairs sen tas netop virtuvē. Bet šoreiz - tas viss par godu mežam. Un sajūtām pret vasaru un ziediem. 

Bet Doma viennozīmīgi - nav meža suns..! Nav! Un Čiekurkleita ar izrādās nav nobildēta, tā kā nākas.. nu nav..:) Uzšaut man! Divreiz!  Kaut bildes dievīgas! Un meitenes tik skaistas. Un viss jau ir izdevies uz visiem 100% ,bet vajadzēja uz 200%. 

Ar to arī beidzas - Čiekuru vasara. Tieši tik ļota, lai sajustu rudeni mazliet ietinoties šallē. Un - Paldies, par skaisto vakardienu! Un paldies arī Andrim, par to, ka atrada manu telefõnu un kāpa priedēs:) un ģenerēja smaidu.

mīla.skaisti.gadi.

 Valters teica, ka jāpaiet desmit gadiem, lai beidzot viņš uzveidotu tādu līgavas pušķi, kurš man patīk.. , tādu - ko es gribētu sev. Un tas nav maz, gan tas, ka desmit gadi , gan tas - ka es arī kādreiz to gribētu sev. Tad nu šis ir tieši tāds.
Vēl jāpaiet ir nezcik gadiem, lai satiktu sev mīļu cilvēku mežā. Manas "stilīgās" būtības otru pusi - Sintiju. Un teikšu godīgi, ka tagad mēs nudien izskatamies daudz labāk, nekā jaunībā, kad meklējām tos savus stilus, kas bij tālu no vārda stils. Bet kad apkopošu bildes ar skaidru prātu, tad jau pat rakstīt neko nevajadzēs.. tik pūst un elst.. par to cik skaistas meitenes latvijā.. un cik skaistas kleitas tās pašas sev šuj.. un cik skaisti Valters ziedus kārto.. cik skaisti Agnese "knipelē un spurgaļo"

 Meitenes te runāja par to Latvisko mīlestību. Nu tad būs būt tam latviski.. (bildē Ludvigs par savu mīlu domā)

 Un vēl :) Agnese beidzot uzveidojusi arī skaistu šlipsi.Viņai gan vajadzēja mazāk par desmit gadiem.. Nu tādu, kas man patīk. Tādu, ko es kādam gribētu apsiet vai nosiet.  Un vārds skaisti - nenolietojas. Tad nu skaidrs ir viens.. kaut ko taisot jādomā par Mī.le.stī.bu.. jo gan šlipsē, gan pušķī, gan vārdā "mīla" tas ir..

Bet rīt es visu izstāstīšu - caur kadriem. caur Sajūtu mežu mežā.

sajūtu mežam tuvojoties.

Grāmatā izurbt caurumus - neaizskarot burtus. Atvēru latviskoto Ostinas variantu par "Lepnums un aizspriedumi" .. jēl! Ja kāds atver to, tad noteikti tik pat ātri aizver. Nekad to filmu neskatītos, ja to būtu lasijusi latviski. Vismaz jauno latvisko variantu. Bet cururvate saldāka angļu burtos. Bet Cukurvate, kā gaistošs mirklis, līdz rītam nemaz nevar saglabāt. Tur paliek vien cukura rasa. Kāds man varētu pateikt kāpēc tā.. un kā panākt , lai cukurvate noturas līdz rītam.. Kā ir iespējams iesaiņot cukurvati, kā to tirgo kīnõ teātrī..? kāpēc tā nepielīp? jo tas ir ķīmisks cukurs..?  Bet ne par to ir stāsts un dienas sajūtas..

Sajūtas pierakstītas kladē..  Kaut patiesībā, reizēm jau nevar saprast, kas ir īsts un kas izdomāts. Bet viens ir skaidrs, ja vien nepieraksti, tad sajūtas izzūd, bez atmiņām.. Es pierakstu. 

Vai priede nav viens no sajūtu kokiem? Ēna, kā sajūtu pilnam cilvēkam. Bet rakstāmmašīna sit un izsit.. papīrā caurumus.., lai acīm - kur spēlēties, lai pārlasot - kur aizķerties. Un atcerēties. vai iesmaidīties. iedomāties. iztēloties. 

Šorīt skrienot pa mežu domāju par to, cik ļoti gribētu parunāt ar Daigu un cik ļoti gribētu redzēt, kā Rega un SiekalKaspers - osta visas svarīgākās meža priedes, kamēr mēs runājam par visām pasaules sajūtām. Stāstam. Klausamies. un vienkārši staigājam pa Priežu mežu. Tad nu - Paldies, tam mežam - par iespēju iegūt draugus. 

Un vēl - paldies, tai Tantei, kura man atdeva sudraba rokassprādzi, kura man liekot audum maisu plecā ieķērās un dēļ limonādes svara arī salocijās un prom pa grīdu bija.. es pat nemanīju.. bet tante redzēja! Paldies! 

Bet tagad Skaļš "28.augusta" disks pilns ar Fun Lovin' Criminals  un taisīšu, ka es Čiekurkonfektes.. un pielūgšu sauli. Lai rīt spīd. 

Bet vispār dziļi iekšā ir vajadzība pastāstīt. Bet nez vai vajag.

dāvanu kastītes. dejot. putekļi.

Dāvanu kastīte, kā dāvanas sākums. Izdomā iesaiņojumu un tad iedomājies, ko tajā likt iekšā.. Vismaz reizēm  - tieši tā . Smaržot pēc krāsas un glābt kastītes no lietus.

 Dāvināt ir viennozīmīgi labs vārds. Laba darbība. 

Bet šīs kastītes, protams- klejos uz lakstos, lai ceļotu tālāk.. 

Bet viss bez gala lakstains. Tāds no sirds.  Tāds īsts stāsts par vasaru.. un mazliet par rudeni.

 Bet visam.. patiesi visam pa vidu. Visām milzu iesnām un kakla sāpēm.. vēl viena neplānota nedēļa laukos.. starp Čiekuriem un kastītēm un pērlēm.. Un šodien sakārtoju istabu. Bēniņistabu pirmo reizi visā vasarā. Kā ir iespējams nekārtot istabu visu vasaru? Elementāri! Ja tur guļ un šuj un pērļo, tad kārtošanai tur nav vietas.. visam sava vieta . Bet šodien viss sakārtojās pa kastēm, lai ceļotu uz Rīgu. Un istabā paveras īsts deju placis. Un es arī dejoju. Dzēru aukstu Cõlu.., klausījos savu neapnīkošo tvista mūziku un dejoju un kārtoju.. un sapņoju par to, ka kādreiz varēšu uzaicināt draugus uz īstu deju ballīti. Tādu, ka nākamajā dienā sāp kājas un prese un galvā skan.. un mati vēl ar vien dejo.

Pa vidam gaidot,kad putekļu sūcējs atbrīvosies... arī uzveidoju vēl lakstainas kastītes.. un tagad Jāiet Sūkt visi vasaras putekļi no dēļu šķirbām un beigtās lapsenes,pērles un zirnekļi. Un dejot, vai vismaz dīdīties ritmā. 

zelta putekļi. varavīksne.

Kad ziedputekšņi norkāso zābakus zelta krāsā un tiem pielīp pāris daiviņu no Čiekura. Daiviņu pie daiviņas šujot - sanāks Čiekurkleita. 

Dodoties- skriet un sajutu gūžas savās vietās - izjust ķermeni kustamies, bez sāpēm ir neaprakstāmi. Solis, gaita nav jāpielāgo sāpēm, bet vienkārši kusties un jūti spēku. Divas varavīksnes, viena iekš otras - viena virs otras. Vienvārdsakot kopā. Un skolas pļavā trīs stirnas.  

gulbju balle. atrasta -rediģējot ziņas.

Bērnu ballīte nav joks, ja dille izvēlas tēmu - gulbis. Gulbis no neglītā pīlēna multfilmas(ar skumjajām dziesmām un mulfilmas noskaņu kopumā) . Balti kroņi un balti spārni. Un balti krāsoti gulbji.  Lidot. Varbūt pat neviens no malas nesapratīs. Bet laikam - jau sen , sen ir pārstāts censties, lai saprastu. Jo galvenais ir smaids - dilles sejā. Kaut viņai pacietība ir jāmācās - jo nav jau viegli gaidīt, kamēr tie spārni uzšujas, jo tik daudz vienveidīgu darbību.. ar ierobežotu gaismas daudzumu- pat man uz beigām jau prieks bij no fakta vien, ka pēdējā šūšanas rinda..

Bet tas viss bij tā vērts .. smaids sejā un sajūtās. Tik bilžu no šī gada itin nekādu.. Varbūt tāpēc, ka man no smaida nebij laika bildēt. Bet ja pagājušo gad.. dille man opā bij 50% laika.. tad šogad es viņu pat viņas ballītē īsti neredzēju... Jo viņa ballējās kopā ar draugiem. 

Un es no viņas mācos tik daudz. Viņa vienkārši man liek mācīties dzīvi. no sākuma. Tas viss man ir pilnīgi svešs. Bet man patīk ballēties. Man patīk ja atbrauc uz ballīti cilvēki, kuriem patīk ballēties, šķiet tā ir laba audzināšana - piedalīties visā ko piedāvā, jo beigu beigās var atklāties, ka Tev tas patīk..:) 

Veiksmīgas ballītes pamatā noteikti ir fizisks lēciens un rokdarbu galds(kur vecāki ar bērniem veido kaut ko sev vai jubilārim) . Šogad tas bij gluži gulbjots. un patiesi žēl, ka nav iebildēts, nekas ,kas uztapa ,Bet Jūlija uzveidoja ģeniālus gulbjus.... Un paldies visiem, kas patiesi tur uz galda radīja prieku. No katras ballītes mums ir veidotas atmiņas, kas ir ap mums taustāmā formā. No vienas rotas, no otras  akmeņi, no trešās kuģi, no šīs gulbji..

un smaids sejā par spārniem uz muguras un kroņiem galvās. 

Un dilles draugi man šķiet gluži, kā manis pašas.. Ja vien viņi zinātu cik būtiski ir mums. "ejam uz skolu, skatīties vai Estere un Henrijs jau klāt" " Ejam uz mežu - satikt Markusu" .." varbūt Lauriņa arī šodien mums pamās" ... Tad nu līdz ar ballītēm, ceru  - ka viņi zin un jūt, cik ļoti īpaši ir manai dillei. Nav jau viegli sameklēt draugus pilsētā, bet viņi ir.. un man ar to nav nekāda sakara. Es varu tikai smaidīt - par to cik ļoti viņai viņi patīk. 

Un Paldies Alni, par manu sastiepto kāju. Un paldies - Valteram par skrējien/lecien gulbju pili. Pieļauju, ka mums patīk lekt  un skriet tik pat ļoti kā mazajiem. 

svētdienas rīts.

Neviens neizstāstīs, ja pats nokavēsi sākumu - rītausmai. Neviens nevar ieiet pļavā tieši pa to pusi, kur iesi Tu. Pamodos ar sāpošu kaklu un nokavēju rītausmas miglu. Pilnībā. Tik vien kā nomazgāju zābakus rasā un nokrāsoju bikses. 

Gliemeži man nepatīk - tikai tajos rītos/vakaros, kad viņi taisa ballītes uz maniem skriešanas maršutiem.. un man tīri nejauši sanāk - to izbeigt.. Bet visādi citādi - viņiem piemīt graciõzs klusums un smalka kautrība. 

blenderēt papīru.

No pāris krāsainām lapām sanāk pāris litri papīra-pĻurē. Bet visa sākumā izbira pa grīdu papīru kaudze... apgāza suņa dzeramkrūzi un sanāca pļurē dabiskais, kas modināja domu par blenderēšanu. Lai uzveidotu pastkarti ar nosaukumu "colorfuuul" .  Tills. Rāmis. blenderis. un mazliet auduma un uzsūcošs dvielis.

Pa vidam pāris diegi un "aplikācijas" ..

Un kārdinošas krāsas.

Divas violetas avārijas.

Un uz palodzēm un galda virsmām krāsaini - krāsainas pļurē pasaules.

Un ar tādu prieku pļackāties - un nonākt līdz pozitīvam rezultātam..! līdz ar viņu iedvesmoties.. kartiņām un pastkartēm un svētkiem. Bet vispār - kad izžūss tad jau redzēs, kā tur īsti ar to izturību ir.., jo nekad neko šādu veidojušas neesam. Kaut gan liekas,ka viss būs vēl smukāks, kad sauss. 

diļļu maizes un krāsaini stikli.

Kafijas trauks tukšs un pašai neizprotams rūgumpods galvā un sajūtās. Tik grūti atbraukt uz Rīgu. Rega.Bruno.Mati - paliek laukos un man asaras pa gaisu kā mazam bērnam. Izbēru tirgū sīknaudas saturu pa grīdu.. Nekad vairs nepērciet Čiekurkaln tirgū Smiltenes ražoto Krievijas sieru!  Tur ir tik negatīva pārdevēja! Teica, lai es salasot savus santīmus, citādi citiem asaras mana nauda nesīšot, ja vien es neesmu par stīvu, lai pieliektos, Bet es esmu!! mans pēdas sastiepums/piepampums nebūt neļauj pīļgaitā uzlasīt santīmus zem viņas letes:) Sīkums, kas skumju pielipināja. Diļļu maizes ar cīsiņiem un aveņu cepurēm..un milzu kafijas krūze.. un kaut kāds smaids sejā.  

Bet kartupeļu podā - kartupeļi par grumbainiem akmeņiem pārveidojušies.. un asnus līdz debesīm izdzinuši. tieši tik garus cik vasara.. un tieši maigi rõzā ar gaišiem asniem. tieši tādā krāsā bij vasara. nebūt ne dzeltena, ne zaļa, bet gaiši rõzā. 

spēlējos Ar stikla filtriem, kuri pēc skapja pārbīdes dzīvojas pa virtuves galdu - un neiet prom. Krāsu maģija. dzelteni,violeti un zili toņi.. viņi gaida rudeni un tumšos vakarus, kad iekārsim aizkarus un tīstīsim bildes. Melbalti melnas un krāsosim. kā krāsainu rudeni. Bet šodien tos liku pie objektīva. Jo man patīk..

Bet arī manā zilajā pastkastē beidzot pirmais postcrossing sveiciens. ļota kartiņa.