kopā.

Šķiet es nebiju aizmigusi, kad bija jau jāver acis vaļā.

Knapi atvēru, bet atvēru.

Uzstellēju sevi vertikāli un pārējais jau liecināja , ka Lieldienas ir mani mīļākie svētki, kaut es jau šaubos, jo mīļākie svētki man ir visi, ja vien apkārt ir cilvēki, kuri patiesi grib svinēt. Un pat par spīti tiem, kuri negrib, sniegūdenī olas vārijām. Un tas nekas, ka visas rīta bildes aizsniga. 

Un man patiesībā šķiet, ka vajag lielu spēku, lai cilvēki nebūtu izmētāti pa visu pasauli un sanāktu kopā svētkos. Un mēs jau tikai vēl veidojam tradīcijas, mācamies būt svētkos kopā, jo tā patiesi nav bijis. 

Jo mēs vienmēr esam bijuši izmētāti pa visu pasauli. 

Bet man šķiet, ka ir forši būt kopā.

Un mēs bijām tik "daudz" , ka pat Rega - bija nedzirdama uz pūļa fõna:)

Tad nu skaidrs ir viens - ka stihijas svētkiem netraucē. Tās - visu paspilgtina.

Krāsot.
Izkrāso sevi un pasauli.

Cauri peļķēm un pļavām  brienot pat   VienkoČus.. sasniedzām.

Un es viņu nesaraudināju. Fuuu... (nē, nudien fūūū..)  , bet koķetie smaidi Omes virzienā..

Mammās un Tētos. PrinČos un princesēs. Mājās. Skolās. Virtuvēs.. - bet skaidrs ir viens, ka viņi prot kvalitatīvi rotaļāties. Un viņi brīžiem bij tik nemanāmi, ka satraukums un ziņkāre modās no tā, ko gan viņi tur bēniņistabā dara. Nesa visu ko vien-  var uznest... ..

Līgatnes dabas takās bijām tie - uz kuriem parasti skatos un domāju "ak jēl......" , bet - visā visumā 100% pozitīva diena. Un kopā būt ir daudz jautrāk, jo Tu nemaz nezini, ko gaidīt.

Un kāds māk zīmēt tik skaistus akmeņus..., ja dille grib ikreiz nozīmīti no parka, es gribēšu - akmeni. Apzīmētu. Un es jau zinu, ka tas bebrs mani gaida..

Un pie Alņiem ir iespēja - Momentfoto uzveidot.

Un mēs visi esam tieši tik dažādi, ka ne - i - saprast, bet ākstīties mums patīk.

Mājās Ome ar zupu un kartupeļiem gaida.Iekšā neviens iet negrib, bet jāēd ir. Pikniks saulē. Kas kuram.. vienam zupa un kartupeļi tajā, vienam zupa ar krējumu un vienam kartupeļi ar gurķiem. Vien minēt var, kas kuram, jo man vēl virtuvē sēnes cepjas.

... un tam aprīlim par godu - krāāāsot. 

Reti.

Mest ar zābaku? Ja uz dusmīgu škic un velns parāvis nereaģē.., jo viņš tak, ļoti labi zin, ka ir daudz augstāk par mani.. 

 Lido gājputni. Lido kaķis no būra uz būri. Labi gan, ka no svešajiem cilvēkiem viņam bail, jo tad no koka zemē un prom.. Un strazdiem dzīve turpinās.

 Un nevar nesmieties par Domu, jo no vienas puses, viņai patiesi - patiesi līdz sirds dziļumiem apnikusi ir dilles uzmanība, bet tai pat laikā.. - viņas ir nedalāmas...

 Pirms daudziem gadiem.
Nudien, kā pasakās - Sen.. senos laikos, kad vēl es mācēju braukt ar velo. Un aizripot līdz laukiem šķita nieks.. - es redzēju iejūgtu bullli, kurš ara lauku. Jau tad man tas šķita - sireāli. Un ikreiz braucot garām tai mājai, visiem kakli izstiepjas ...
Un šodien...
Šodien..
Lūk arī sireālisms, kas citam ir realitāte. Kaut šis ir pilnīgi cits bullis.

Paldies, paldies, paldies....! Paldies, ka man bija iespēja redzēt ..

 Un - Paldies, Valteram, kurš bij nopircis piecas Cielavas - Triju vietā..:) un Vienu mēs varējām uzdāvināt jau tā apstulbušajam Buļļa saimniekam.

Un es domāju, ka ir tiesības smiet par sevi, jo mēs nudien visi tak uzaugām laukos, katrs savos.. savādākos.., bet nudien.. aizvērt acis.., smiekli reizēm sirdi citā ritmā iesit. Smieklīgā.

 Kaut Ruksenei viss vienalga. Viņai saule.dubļi. saknītes.

 Paldies, par  "nofotogrāfē mani ar ruksi horizontālā kadrā" .. Jā:)

 es nespēju sākt stāstu, jo tas stāsts ir patiesi pārāk garš.

 Un zinu, ka cilvekam vajag visādus draugus. Gan smejošus, gan rukšķošus.
Un paldies Dievam, ka man vēl ar vien ir draugi un vieta, kur aizbraukt ciemos un neplānoti tos satikt, kā īstā Lieldienu "brīvlaikā"

 Rasa. Dievīga.
Un diena iet uz priekšu un pārsteigumi nebeidzas. Tie paliek ar vien spilgtāki . Tādi sirds spilgti.

 Pieturēt pie "Blogi" pieturas.
Statistikai :  Viena lapsa. Deviņi buki. Pārdesmit stārķi. uz roku&kāju pirkstiem saskaitāmi rukši. teļa nozīšļāts džempera stūris. Viena blusa. Kilogramiem smieklu. divi saldējumi. piecas tortes - cielaviņa. pāris km totāla bezceļa. Piecas reizes šoks par "mājokļa jautājums" uz ceļa. Vecmammai suni sauc dille. Valters vēl ar vien smuks. Dubļaines sirsnīgas.

Sasēju krāsas. Jo rīt jākrāso.
Paldies. Paldies. Paldies. Par šodienu. Tāāāāāāādas dienas ir Reti. Un šodien itin visi bija pozitīvi. Visi, pat tas suns, kurš uz mani lūrēja.  Un es jau esmu pelnījusi, lai uz mani lūr. Jo tik - tik Reti. ir tāāādas dienas. Kad aizbraucam uz bērnību.

Lai Jums priecīgas! 

svētēļi.

Parasts Lielās piektdienas rīts.

Dille skatās Sprīdīti.

Mēs kārtojam māju.

pa vidu visam. Atveru ledusskapi .."Ko nu, lai apēd?"

Uzveidoju desmaizi.

Pieleju kafijai pienu. Ar vienu aci skatos pa logu.

Nokožu kumosu no maizes.

Un tad es viņu pamanu.

Lidojošu stārķi. Un es nekad! NEKAD ! 

Pirmo stārķi nesmu redzējusi - Lidojam..

Parasti viņš stāv ligzdā. Slāj pa lauku. 

Un rīt man bij plāns braukt meklēt savu pirmo stārķi.

Bet viņš  - ņem  un atlido pie manis. Un es nemirkli nedomāju, ka tā ir sakritība, ka es tur pie loga stāvu un nejauši ieraugu.  

Un Jūs jau zinat, kādu stārķi pirmo ierauga - tā vasaru pavada.

Taureņu krāsa - dzeltena.

Stārķis - Lidojošs. 

Un tie nav nekādi joki. Pat ne māņticība. Tā vienkārši ir.  

.. un es viņus katru gadu gaidu. Ļoti. 

olu magnēti.

Attiecība.

Patīk divpadsmit lietas - nepatīk viena, es ceru, ka ir pieļaujama - zaļajai ceturtdienai. 

Baltas olas, brūnas olas. Ledusskapī ir gan baltas, gan brūnas. Tik brūnas, kā bērnībā - ar reljefu un rakstiem. Audžutēvs reizēm no laukiem atved īstas olas. Tās garšo tik īsti. 

 Olas ģipsī. Nogrimssss? vai nenogrimmsss..? Magnēts ģipsī.. nogrimsssss.... vai tomēr nenogrimss?
Es nespēju katru dienu aiz sevis novākt, ja zinu, ka rīt darīšu to pašu. Tad nu guļamistaba ir ģipsī. Bet mani tas itin nemaz neuztrauc, nesatrauc.. - jūtos labi. Dille no basajām pēdām noslauka asos ģipša gabalus un dodas tālāk..

 Bet nebūt nav tā, ka viņa ir sajūsmā par ģipsēšanu - jo tas viņai pirmajā reizē nesanāca(jo gribēja pārģērties, jokoties un sakalta) .. Un vēl jo vairāk, ka to visu, ko uztaisa - ved prom - uz "lakstos" .  Pavisam nav normāli.

 Tad nu desmit olas - sabojāju "uzvārot " ģipsī.., bet tās baltās ir tik trauslas..  . Kēkss - olu trauks, kurā aug hiacinta. Nez kurš izdomāja tik skaistu kēksa formu. Izcila doma. Paldies par to.. , jo mums patīk to pielietot.

 Lieldienu magnēti. Mazmazītiņš ģipša daudzums.. tik mazs, lai dille piekristu mēģināt, ne tikai pieliet ūdeni, vai iekrāmēt ģipsi... bet mēģināt vēlreiz.. bez jokiem..

 un es tik šūpojos un bildēju..

 Tik uzmanīgi un rūpīgi.

 Pēc laba darba cienāt. un cienāties.

 Lielie magnēti ar ziloņspēku izdauzīti no formām. Mazie vēl žūst.

 Filca tērpi , jo mēs noteikti neesam no līmētājiem. Noteikti.

 Krāsotāji gan esam. Krāsošana ir meditatīvs process..

 Mans zaķis.. viņas "pārēdies olas cilvēks" ..

 Un ledusskapis aicina lieldienas. Aicina.. aicina un stāsta par tām.. Atgādina, ka visas olas, ko sasit - apēst nevajag!!!

 Vismaz vienā dienā ..

 - Cik dienas mēs vēl paliksim laukos?
- Trīs..
- Es gribētu piecas..
- Labi , paliksim piecas..
- Varbūt, mēs varētu palikt - desmit...

 Varbūt.  tik ļoti daudzi varbūt.

ja jau. Tad jau .