radot vietu sapņiem un sajūtām.

 Tāds, kā ideāls piena saldējuma kokteilis. Tādā konsistencē šodien viss bij gan gaisā, gan zemē, gan kokos, gan cepurē. Bet , kas jādara - jādara.. uz mežu prom! "Kāpēc nav mīnusu? Kāpēc nav draugu mežā? Kāpēc neviens nenāk ārā? Kāpēc vispār jāiet ārā? Kāpēc Tev nav tādas sniega bikses kā man?"
Kopš interneta dzīlēs lasīju par to "skuju aproci" domāju par to skuju "dezinfekcijas" būtību kā tādu. Varbūt to dekorēšanai izmanto ne tikai tāpēc, ka mūžzaļš zars istabā, bet tādēļ, ka tas - dara labu.. veselībai. Virtenes, egle.. viss skuju kopums.. laikā, kad baciļiem patīk dzīvot starp mums.

 Tad nu lūk. Mūsmājās grīda tiek mazgāta ar terpentīn piedevu... un klepus laikā tiek vārītas priežu skujas bļodās, lai tvaiko.. , bet šodien - vilkām mājās skujas, lai pītu un vītu.

 Sniega kokteillis ar dubļu piedevu - hop!  Bet šito visu labāk darīt mežā vai ārpus mājas - nu to zariņu sagarumošanu... - jo tāds bardaks pa grīdu un liponis, ja neizklāj plēvi vai avīzes... , bet māja smaržot smaržo.. un šķēres ar eļļu pēc tam jānomazgā.. un rokas ar.

 Dāvanu zeķe. Līgatnē rūķis bij atstājis mazu pārsteigumu Omes dāvanu zeķē un kāpēc Rīgā mums tādu nav?

 pēc nepilnas stundas darba bij gatavas arī zeķes x 4. Bikses un adītā kleita dillei dzīvo tālāku dzīvi. Labāku.

 Un tās sajūtas rodas darot. Tā svētku sajūta. Un protams - žēl, ka sniega nav.. bet patiesībā, cilvēki par sniegu vairāk sūdzas nekā priecājas par to. Mēs gaidam ļoti. Nu tos svētkus. Jo tie jau ir arī šodien.

 Krāsot. Uzšūt. Burtot. tas J burts ir viens sarežģīts burts izrādās.

 Un tieši tāpēc mums šodien mājās ir bardaks. Jo mēs darījām svētkus. radījām sajūtas un visi kopā domājām par to, kādi būs tie mūsu Ziemassvētki.

 Tad nu viens ir skaidrs. Ka visi gribam tai zeķē kaut ko sagaidīt no Rūķa.

 Un katram savs sapnis. Pat ne par dāvanām, bet par to - kā gribētos , lai būtu. Bet kamēr pats neuztaisi zeķi, tas sapnis jau pats nemaz nesāksies.

 Bet saldējums - Pols. Mana ikvakara svētku egle.. kopā ar kafiju. Tad kad visi citi jau saldi ČuČ un dzīvoklī ir klusums. Un viņi ziemassvētkos nudien varētu ražot tādas eglītes. Saldējumu eglītes.

blogballe.

Un tie cilvēki ir īsti. Ar saviem stāstiem. Smaidiem. Smiekliem. Jokiem. Atklāti. Atvērti. Patiesībā mēs tik ļoti daudz , ko uzzinam viens par otru. Tik daudz virtuāli, vēl vairāk reāli. 

 Paldies, Valteram  - ka par spīti grafikam, mēs iespiedāmies tam pa vidu un blogballei bija mazs stūrītis atvēlēts. Un - Andrim  arī Paldies:) .. par kõdu rītausmā un par to ,ka mūs piecieta ar smaidu sejā.

 Un meitenēm - Paldies, par to, ka viņas ir. Virtuāli un reāli.  Un nav viegli sastapt cilvēkus, kuru starpā - Tev nešķiet, ka Tu esi ārpus normas. Vai arī ir viegli. Vienkārši rakstot un lasot.. un ieklausoties.

 Bet īsumā :) uz galda pusfabrikāti un reciklētas lietas - Gardas bez gala. Un tieši tas, jau ir tas - ka pat ja riekstiņam vidū ir neizvārijies pļurē.. tad tas ir gards riekstiņš, jo viņš ir atbraucis no Ventspils. Lipīgs. Bet no sirds . Un pat ja Madara nedeva mums mitrās salvetes. Viņa mums iebaroja Mārpuķīšu tēju ar Smilšērkšķu lapām un kaltētiem pīlādžiem- un izvērsa jaunu domu prātā "par to cik dažādi mums visiem ir draugi" - attiecīgi Madarai - TIE IR.
Bet Pai izrādās arī māk cept pīrāgus izmantojot Burku vākotāju. Viņai ir ne tikai šūjmašīna, bet cepeškrāsns un viņas garnele dzīvē izskatās vēl labāk nekā bildēs. Un pīrāgi bija silti. Tas tev nav blogā ieraudzīt - ko mājās uztaisi. Tas ir atvest siltus un iedot pagaršot. Lūk- tā .
Karstvīns. Šampanietis. Ruma konfektes  - noslēptas Picas kastē. Inese ir viens no cilvēkiem, ko Valters atceras no vasaras bloga realitātes šova, kā - "tā, kas kleitā".. , šobrīd viņa jau ir pārkvalificējusies uz "izrādās labs cilvēks" kas ir milzu kompliments, no cilvēka, kurš gulējis 3h un ceļoties pajautā, kā man gāja, un pēc tam vēl izstāsta pāris secinājumus no manis dzirdētā un sevis redzētā. Un tieši tā arī ir. Labs cilvēks kleitā. Un Paldies -Tev par palīdzību rītausmā. Un par Palīdzību puišiem.Un par patiesiem stāstiem par sidru un kārtību.

 Un mūsmājās ir jauns dzīvnieks - Vinitas pūce, bet viņa pati nudien arī ir kā pūce.. viņa visu vēro. Vēro un tad izsaka savu domu. Viņa drosmīgi devās cauri lietum uz pirmo vilcienu. Bet patiesi blogpasākumam vajag trīsdiennieku.

Es jau domāju, kur ir mans guļammaiss. Un Līga arī noteikti domā, kur guļammaiss . Un man tas tik ļoti patīk. Tas vienkāršums. Jo es nekad vairs nebūšu padsmitgadniece, kura dodas pārgājienos,  Bet nu lūk ir man prātā ainiņa, kā Līga guļ uz Zaubes mežiņas lieveņa priekšā iekš guļammaisa un norisinās rīta sarunas. Šajā rītā viņas no Līgas atnestajiem kalendāriem knieba Ziemassvētkus :)  Un

es patiesi ceru, ka mums izdosies tos guļammaisus sapakot un tik pat vienkārši - kā vakar būt sarunās tik pat reāli kā virtuāli. 

Tā, kas dzīvo mežā :).. Organizē -Koncertu un Gadatirgu. Un nākamvasar Būs. Trīsdiennieks. Un - Paldies Mārtiņam par Spalvām:) Un es šorīt skatoties bildes smejos, par to mirkli, ko atcerējos, ka naktī bij teikumi par "white balance" iekš jaunā Laines fotoaparāta, jo tur viss izskatās rõzā. un zilgans.. Hmm... man nāca apgaismība kāpēc - jo bij tak rõzā gaisma varbūt ne?:) Bet Var jau būt , ka nakts ir pārāk gara un es kaut ko ne tā atceros. Bet visā visumā, ceru  - ka Laine šodien nenosala. Un pat ja viņa saka, ka viņai nepatīk apskauties:) Viņa no sirds pelnījusi, lai viņu apskauj bieži un bieži. Patiesi. Paldies:) 

Pedagõģijas teõrijas neievērojot - viņas visas , kaut ko arī apguva. Varbūt jā.. varbūt nē. Bet vismaz redzēja, ka tas nemaz nav sarežģīti, lai uzveidotu ēnu uz fotopapīra.

Šajā bildē notieki tiek apspriesta - "pensijas tēma" vai Labdarība jo sejās tas ir nolasāms.., jo ja Madara šajā bildē runātu par Operas akadēmiju.Tad Jūs redzētu , ko nozīmē termins "Īsts FANS" :) nu tāds no sirds. Un vispār ir jāraksta - Kartītes, nevis Kartiņas. un jāmācās būt par labu draugu. Es mācos un mācīšos.

konverti no sirds.

Par pasta nozīmi manā dzīvē es varētu rakstīt daudz. Patiesībā esmu uzrakstījusi daudz. Daudz lietojusi. Daudz jutusi caur pastu. Mācijusies draudzēties. Mācijusies lūgt piedošanu. Mācijusies pateikt paldies. Un mācijusies pat atzīties mīlestībā. Bet visā visumā prieku radīt caur pastu man ir sanācis dabiski. Jo man patīk. Patīk tā sajūta, kad pastkastē atrodu kaut ko sev. Attiecīgi ceru, ka citi jūtas kaut uz pusi tik priecīgi. 

 Agrāk aploksnes vienkārši šuvu. Diegs.. adata. un papīrlapa jebkāda..! biezāku gan caurumoju ar parasto caurumduri, jo patiesībā, ja iekšā ir daudz lasāmvielas, un negribas ņemt A4 aploksni, tad mazākas aploksnes- tādas, kuras nenāk/nelīp vaļā un ir pievilcīgas.. nav atrodamas... ja vēl - vēlies ievietot tur bildes.. pfff... Labāk aizšūt no visiem galiem.. un gan pa smuko, gan pa drošo!

 Tad nu ar dilli caurumojām uz nebēdu. Knik - knik - knik.  un tik pat aktīvi arī iešuvām lentas un diegus .

 Vislabākais ir tas, ka man vairs nav jāraksta dzeja tur. Dille pa visu aizmuguri uzraksta kaut ko:) un tas ir tik precīzi.. , ka ko tur vairs....:) Un pats galvenais, ka bērns pats- Pats no a-z var uzveidot savus konvertus.

 Valtera pastkarte.

 Egļu sārtie stumbri.

 Un šī ir īstā reize, kur pielietot bērnu zīmējumus.. jebkādus, kur vēl ir vieta uzrakstīt adresi un vieta, kur pastā uzspiest zīmogu:) .. Kaut dille ļāva savus zīmējumus lietot, tikai pāris persõnām.. Bet ja nu ļauj... tad neko skaistāku iedomāties nevaru, kā sašūtu bērnu zīmējum-konvertu.

 Viegli jau nav. Un šī diena, bij tikai sākums... , bet kaut kad jau ir jāsāk...., jo visu vienā dienā nemaz nevar brīvbrīžos uzspēt sarakstīt un sašūt..

 Un nav jau tā, ka tikai cilvēkiem ir draugi, kurus gribas sveikt! Regai arī tāds ir..  tad nu krāsojām ar tušu viņas pēdu:) un  sveiciens gatavs.....

svētku pastkartes.

Nepagāja  tie Ziemassvētki, ka pastkartes tomēr no "drukātavas" klāt..! Kaut šķita, ka viņas neizdrukās nekad. Burtiski.. 

Bet - prieks jau ļots! Jo skricelējumi uz papīra ir viens.. bet izdrukāt ar laku , mazliet otrs. Stāsts jau nemainās.

Pirmo reizi  krāsoju savu karikatūru.. ar zīmuļiem un pēc tam pludināju. Patiesi pirmo reiz apzinīgā vecumā - izmantoju vairāk par trīs krāsām..  Bet melns un balts vēl ar vien vis - vis vairāk acīm un pirkstiem tīk.

Tad nu lakstos pastkartīšu stends ir papildinājies.. ne tikai ar šīm, bet arī citām manis un arī Gundegas Muzikantes zīmējumiem , viņas zīmētā multfilma "Dzeguze un viņas 12 vīri" dillei ir topa augšgalā. un arī Ilzes Dambes zīmētās, viņas zīmējumi jau katram bērnam pazīstami.., kur bērns tur arī es. Bet visā visumā, tā kā viņas ir īsti sajūtu cilvēki, tad mūsu pastkartīšu stendā iederas pa īstam. Arī Valters pāris kartītēm par autoru ticis. Tad nu šodien ar dilli konvertosim visu iekšā un sūtīsim svētkus prom. 

Pudeļrūķis un brīvi vakari. divi.

 Garšas un cilvēki. Stāsti un sarunas. 

Topinambūrzupa. Un neaptverami ir divus vakarus pēc kārtas iziet tautās - un nevis strādāt, bet iziet divatā, bez dilles - atpūsties. Vērot, runāt, garšot, klausīties, smieties, jautāt un pat dejot.. Patiesi , paldies par šiem brīvvakariem mammai. Paldies "3 pavāriem" un paldies Ievai, bet Busulim tālu no paldies par koncertu, kura laikā es domāju par tīri praktiskām lietām, bet paldies arī viņam, jo vismaz man tagad ir viedoklis un sava doma. Smieklīgi taksisti. Garda kafija. Un iespējams, ka ir cilvēki, kuriem kafija garšo vēēēēēl vairāk par mani. Forši iepazīt foršus cilvēkus. Tas ir skaidrs . Bet šorīt, kaut tikai 5h miega.. acis vaļā un uz Jūru prom..

 Vējš bij izgrauzis visādus tuneļus smiltīs. Un viņš ielīda visur. Visur zem biezās rudens jakas, vaigos sadzina sārtumu un stipri elpoja manā vietā. Bet trīs maisus pielasījām.

 Priežu mežā aiz kāpām šķita pavasaris.. Pavasarī bizes ieaug kokos. Tur ne vēja. ne ziemas. ne saprotams, kas par gadalaiku.

 Un pēc pāris mirkļiem randiņš Garkalnes karjerās ar dilli un Omi. Tur ir īsti ragavu pauguri.. Bet ragavas jau nevienam nebij.

 Es nespēju itin nekādi iedomāties pastaigu bez suņiem. Pilnīgi nekādi. es pat nemaz nevēlos iedomāties.

 Mana mamma ar manu jaku un cepuri izskatās, kā es vecumdienās. Loģiski ne?

 Rūķpudelei jau daudz nevajag - avīzes/mīkstas žurnāllapas, platais skoČs un mazliet pacietība.

 Dille noskoČoja manu āboletiķi tā, ka man vajadzēs daudz smaida mirkļus, lai to dabūtu vaļā:)

 Atgriežot apakšu vaļā pudele pati izšļūc laukā.. un mice paliek rokās..

 Un par zvārguļiem es nespēju nesmaidīt. Gudrāki cilvēki  jau tur auglību pierunāja un trejdeksni piesauca. Ir.. tajā skaņā maģija. Ja vēl skaņa no tavas rokas nāk.

 Un zvaniņi skan tik pat labi. Un ziemassvētki ir tieši tepat. Tūlīt. Un ir īstais laiks savu zvārguli uztaisīt un draugiem uzdāvāt, lai to auglību piezvanītu. Visādu veidu :)

Bet  - lai cik sajūtas labas ir ballējoties, būt kopā ar dilli ir neizsakāmi labāk. Kaut to nemaz nevar salīdzināt, tā ir cita dimensija un cits līmenis. Bet nedrīkst aizmirst iziet tautās. Jo tur ir daudz foršu cilvēku. Daudz foršu vietu, ko viņi saveidojuši. Un daudz smaida un pozitīvu stāstu, ko tieši Tev sakrājuši. Tā ir.

šūpoles.nr cik tur un begemotnīlzirgi.

 Es nezinu, kur citi bērni liek savus knupīšus, bet dille to konvertā pa pastu aizsūtija uz Āfriku - mazajiem nīlzirgiem. Asarām acīs, bet sūtija...  Asarainas naktis pie datorekrāna skatoties googles attēlos mazos nīlzirgus.., vai nu kādā bildē nav parādijies viņas knupis.. nav..nebija.. kaut pēc pāris nedēļām jau viss tika piemirsts.. , kaut mēs protams teicām, ka viņi noteikti kaut ko atsūtīs atpakaļ.. kaut kādu pārsteigumu.. Sezõnas iet un pārsteigums nenāk...,  pai zvēru acis un sirsnība likās tieši tāda, lai "paldies" no nīlzirgiem būtu tāds. Dille saka, ka rūķis palīdzējis nīlzirgiem atgādāt pārsteigumu. Tad nu mīlīši jau ir aplipuši ar suņu spalvām.. kāds arī apsiekalots ar suņu sieķiem(tāda ir nudien mūsu zvēru ikdiena, kaut ja vien tu neesi no plastmasas vai koka izdzīvošanas iespējas ir uz visiem 100%) ..nodejota "livin la vida loca" deja ar tiem.. iestūķēti eglē:) un tagad jau iestūķēti maisā, lai vakarā kopā ar tiem brauktu uz laukiem.., Paldies -Tev Aija, jo viņi ir vēl foršāki, nekā iztēlojos!

 Pretī vējam uz pastu ejot -  Ritīgs pūtējs tur bija. Atpūta pat pāris gramus sniega. Pie loga pielipušas skatījāmies, dille teica, ka uz laukiem braucam  - tagad, jo ziemas zābaki esot un ar autobusu būšot ātrāk, nekā Omi sagaidīt no darba.
Tad nu sniegapikām par godu un tam, ka man no prāta neiziet šūpoļbumba un tam , ka pie manis nonāca viens rulllis ar desu "diegiem" ..
Vienu Ļoti senu vasaru Popē iekš vītola bij iekārta liela no bieziem striķiem uzpīta bumba. - šūpoles, patiesi nezinu kā tā bija taisīta, bet šķiet ka pa vidu bija plastmasas boja, kura aptamborēta ar striķiem/virvēm.. un tos pāris mirkļus cik tur biju... atceros labo sajūtu šūpojoties  un vizuālo baudījumu redzot to, bet varbūt pa vidu nebija nekā un stingrie striķi to noturēja apaļu, pieļauju, ka mani pirksti nemaz nav tik spēcīgi, lai es ko tādu uzveiktu ar striķiem. Bet ar drošu sirdi tamborēju bumbu(ko nemāku, bet kas gan tur ) ..

 Dille tikmēr driskāja vairs tālu no baltā toņa - dvieli.

 Satinu stingrā kamolā un iekšā.

 Un tamborēju ciet. Tad nu jā..  Tamborēju un domāju.. - par to lielo paldies. Paldies par to, ka man patiesi gribas darboties, ja vien rokās nonāk materiāls. Un paldies par to, ka ir redzēts, ka patiesi daudz ko var paveikt un uzveidot - tieši bērniem. To Šūpoļbumbu tēvs taisīja mazjam brālim, bet kad mēs bijām mazāki un reizēm vasarās nonācām Popē.. tad arī mums visiem tika taisīti visādi joki. Peld vestes. tramplīns. "tilts" pār Rindas upi. Grimstošs.. bet ja ātri skrien.. tad ar apģērbu varēja tikt turp un atpakaļ.. sauss. Skaistums no mātes. Talanti no Tēva. Viss ko es protu un ticība labajam no Audžutēva.  Kaut man mamma saka, ka sliktās īpašības un raksturs pielipis no Audžutēva, bet labās īpašības no Tēva, bet tēvam labo nav.  Tātad man ar ne:)

 Bet man šķiet , ka šūpoties uz sniega pikas = vareni. Varbūt, ka Tā pat ir sniegpārsla. un lidot uz tās. Tai ir vairākas funkcijas.. 1) var mētāt un neko neapgāž.. un rinķo uz rinķi.. nav jāskrien pakaļ, bet smiekli bez gala, divatā spēlējot bez traumām.. un kad uz krēsla noliek plastikāta pudeli un ar bumbu gāž nost- sanāk gaisa boulings?  2) suns mētājas līdz tai..(kaimiņi piedodat) 3) var uzlekt un šūpoties "klasiski".. 4) var uzlekt un šūpoties turoties ar pēdām.... Attiecīgi, ja jums kādreiz - vizītē pie Ķirurga.. tas ķirurgs ir pateicis, ka bērnam ir slikta prese.- Jums arī vajag striķi !!! Un. - tad nu es gribu redzēt, ko viņš teiks nākamgad. Jo ja pirms tam man likās, ka man bērnam patiesi ir prese(atšķirībā no visiem pārējiem, kuri vecāki par  astoņpadsmit gadiem mūsu ģimenē).. tad nu pēc striķa un šūpoļu eksistences mūsmājās - acīmredzams progress.. turēties.. pievilkties .. šūpoties un trikus taisīt. Un tā "dzija" īsta zīda mīkstumā.. un maigumā.

 Un Rega = sajūsmā. Dille spiedz un bļauj - PROMMM... ! Viņas siekaļi uz šūpolēm:) Taisnība jau ir.

 Bez suņiem un siekaļiem nekur. Bet sniegs šodien dara slapju itin visu. matus. cimdus. zābakus. mēteli. jebko. Hidrotērpu kā bērniem arī vecākiem vajag.

 Trennēties un uztrennēties. Lai spēks būtu smaidīt .