bara instinkts.

Pievienojos - svētdienaskadrēšanai. 

Kadrs svētdienā. Dille õperā skatās Riekstkodi, bet Rega "novāc" mākoņballi. 

es krāsotu pelēku.

Tik milzīgi logi.  Baltā krāsa un gaisma - par mākoņiem un putniem - burtiski liek domāt. sapņot. 

 Ciemoties Dizaina Fabrikā. Ja man kādreiz būs deju ballīte iekš pilsētas - tad tieši Tur. Balts plašums. Tieši tāds, lai dejotu, justu.

Matos dzīvo elektrība. Sausā gaisā viņiem pat pieskarties nedrīkst - pārvilkt džemperi pār galvu nav vēlams, par kleitām sintētiskām nerunājot.

 Kāds ir īstais vecums, lai iemācītos pacietību? Divdesmit septiņi. Divdesmit astoņi. vai Četri. Bet atmiņu failā  " vecāku darba kolēģi" - dillei sāk veidoties pozitīvas aizpildītas lapas. Paslēpes.Ķerstiņi. Palīdzēt un traucēt strādāt - augu mājas staltajiem puišiem. Es tikai vēroju. Un cenšos neiesaistīties cik vien iespējams.

 Makšķerēšanas aukla. Viens mezgliņš un tad viens dubultais. Un es to paveicu. Un nav viegli kaut ko paveikt, lai nesaņemtu kritiku. Bargu un skaļu. Bet es paveicu. Un Mīla Parīzē karājās pie debesīm.

 Bet zem manām priekabiksēm ir zeķubikses. Patiesībā, ja nebūtu šo bikšu - es staigātu vai nu zeķubiksēs un kleitās .. vai biksēs bez zeķbiksēm.. un attiecīgi - saltu. Bet man ir. Un man ir mazliet siltāk. Par -23 un "pieturā gaidīt autobusu" - te neiet runa. Jo tur jebkuram auksti. Lai kas būtu uzvilkts.

 Divas mazas mīlestības.Mīlu. un viņas mīl.

 Dzeltens pūkaini - ziedošs mākonis - Mimoza. Tūkstošiem mazu saulīšu.

 Bet beigu beigās galdi bij uzklāti, picas onkuls atbrauca... mūs pabaroja.. izslēdzām gaismas un prom, pa gultām.
Parīzē esmu bijusi. Tur nopirku baltu masku - un apzīmēju, aprakstīju ar visu, ko redzēju, dzirdēju.. un Parīzē ir daudz draudzīgu suņu, putnu un cilvēku - un gardi kruasāni . un Dievīgi balkõni.

Es savu "Love & Paris" krāsotu pelēku. Un ne tāpēc, ka Tā ir drūma krāsa.. bet tā ir mana mīļākā.

ejot ārā - uzvelc cimdus.

zem trijām segām siltos sapņos. Bez cimdiem nekur. Un saldumi ir vienīgā vēlamā pārtika manai mēlei . Vēlams ar karstu kafiju+piens. 

 Flamingo uz krekla par sasalumu aiz loga neko nezin. No slepeniem atgriezumu maisiem tas tapis. Valteram ir savi slepenie. Man savi. Mākslinieki ar krājumiem nedalās. Ja vien izlūdzas.

 Nav nekādas pieredzes diļļu audzēšanā. To diļļļu , kas zemē dīgst..  Bet dīgst. Kaut siltumnīcas efekta mūsmājās nekāda.

 Pilns grozs ar sirdīm. Piebērt pilnas kaimiņu pastkastes valentīndienā.. , lai verot vaļā izbirst pa malu malām.., sašuvās .

 Caur stiklu kristālam mirdzums savādāks.

 Katrai lietai savs stāsts. Apaļajam baznīcas logam savējais.  Kādam var palikt nevajadzīgs baznīcas logs. Ēkai. cilvēkiem. Un domāju, ka tas ir īsts loga liktenis .. nonākt īstajās rokās. Vietā, kur tas iedvesmo un rada gaismu un sajūtas. īsts. apaļš - baznīcas logs.

 Zem laternām.. Ar ievārijummaizēm . Siltām jakām. Tēju. un "vai - Tu varētu uznākt augšā - uz mazu brītiņu?"

 Rõzā  ieslēdzot. visa pasaule rõzā.

 2012.gada apņemšanās ir - mācīties nelietot lielveikalus. Vismaz daļēji. Divi krekli aizlidoja pie Pai uz "appaijošanu" .  Esmu laikam no cilvēkiem, kuri uzticas.. , ja man patīk - tas ko cilvēki dara, tad es uzticos.. un ir vērts uzticēties un pēc tam būt pārsteigtam par rezultātu..

 Tad -nu ,ja dillei 100% nevajag vairāk mīkstās mantas, kaut vajag, bet nevajag..:)))  tad nu mīkstā manta var uztapt uz krekla.. - tad nu būsim pirmie eksperimentētāji.. Lietosim.. mazgāsim uz nebēdu.., jau zinu, ko gribu vēl appaijot.

 Jo Mammas roku CibriK kreklu līnija - tiek vilkta nonstopā, labi ka viņi ir divi, jo tikai tad, ja nav uzspējuši izžūt vai esmu aizmirsusi izmazgāt - dille ir ar mieru vilkt ko citu. Un mazgājot veļasmašīnā jau neskaitāmas reizes.. viņi nav mainījušies ne pa toni. ne pa diegu.

 Un pat neizprotu - kā.. - Veicinātājs Gliemezis izlõzēja mani. Un uzbrūk jau Tulpju keksam. Paldies - PaiAija:)

Šokolādes un smalkmaizīšu kurjerpakalpojumi šorīt nepieciešami. Saldumu deficīts organismā. Un ejot ārā noteikti jāvēlk cimdi. NOteikti. 

rāmji.vilka stāsts.

Saules staros jau mazliet sasildīties var. Bet nakts melnumā dīdoties pieturā.. prātā domāju, vai tas ir gudri nelietot taksometra pakalpojumus - ja augumu pārņem sasalums, bet gribējās, gan cilvēkus pavērot, gan mūziku paklausīties, gan tipināt ar kājām. Nosalt nav gudri, bet vienkārši jāvelk vēl viens džemperis. 

 Slīd.krīt un smejas sniegā  = slēpo. nūjas pa īsu.. un slēpes jāmeklē citas.

 Bet papīrs un līme. Līmes smarža jau ir iesūkusies sienās.... visu laiku nesapratu, kas tā par smaržu ienākot dzīvoklī...- izrādās līme. Jo kad pierod, tad nejūt, tik kad ienāk no āras.. vēdini cik gribi.. kamēr nesažūst.. tikmēr jūt.
Tad nu foto rāmji. Tieši tas zilais un Rõzā kvadrāts, kas veikalā šķita - tik skaisti spilgts. Tik skaisti bērnišķīgs.. ieliekot tajos zīmējumus vai bildes.. krāsa noēd jebko.. Jebkādu stāstu.

 Tad nu Lipinājām. Sniega krāvums uz viena.. un Vilks uz otra. (ūja .. ūja nikni vilki...)

 Dzīvē es tikai vienreiz esmu redzējusi - īstu vilku. Nu īstā savvaļā. ., "tīņu gados" laukos sienaugšā pamodos no suņu dīvainās rūkšanas -rēcošas rūkšanas.. nevis riešanas, kāpu lejā skatīties,suņi bij tik aizrauti ar bailēm un rūkšanu, ka man pat asti neuzluncināja,.. bij tik liela migla rītausmā, ka cenšoties pamanīt, kas radījis to jezgu - pamanīju objektu.. man šķita, ka tas tēls kas tur milzīgs stāv miglā ir teļš, kurš kaut kā no kūts izbēdzis(jo citādi nesapratu, kāpēc tas kaut kas nebēg prom un kāpēc suņi nerej, kāpēc viņiem astes starp kājām un spalvu mežs sacēlies līdz mākoņiem) .. tad nu.. gāju.. un tad jau sapratu, ka tas nav teļš, bet tas viss notika tik ātri.. tad nu es tur stāvu garā t-kreklā un basām kājām.. burtiski aiz muguras man trīs rēcoši suņi, bet ar milzīgām bailēm, jo tālāk par mani viņi negāja.. tik palēninātas kustības.. un tad nobijos arī es, jo tas nebij kaimiņsuns.. tas vispār nebij suns.. tas bij milzu vilks, patiesi milzīgs.. tālāk atceros cik bij skaista migla un cik ļoti bij bail.., bet tad viņš pagriezās un prom bija.. , un tikai tad suņi sāka riet, bet tālāk par redzamību neviens no viņiem neskrēja.. kaut Riešana mežonīga, un tā bija vienīgā reize, kad redzēju lauku suņus(Negro/Reksis/Čita/Džonsons) no kaut kā baidamies.. nu ne tik ļoti lai sēdētu šķūnī, bet lai nedzītu prom. Par vilkiem neko nezinu, bet konkrētā suņu komanda būtu pelnījusi grāmatu pilnu ar stāstiem. Par katru un par visiem kopā un par to cik ļoti suņi var mīlēt viens otru.

 Bet vilku dziesmu dille zin no galvas, man gan visi vārdi jūk. Sajūk.. un es ūjoju.. nepareizi.

 Tad nu, lai piedod tas rõzā ēzeļpakaramais, bet dillles kokplāksne man labāk patīk.. tad nu pārskrūvēju metālāķi..

 saliku kopā rāmju kaulus.. un briežu nolauztos ragus.

 katrs atrada sev vietu.. uz sienas tās vēl daudz.

 Rādiõ.  Dillei ielienot gultā tiek ieslēgts viņas radio.. radiõ pieskandina visu istabu,  un mums nav jācenšas staigāt uz pirkstu galiem.. , bet pa dienu arīdzan viņa slēdz un meklē savas dziesmas. + Baterijas tik tik tik tik ILGI skan, ka esmu pārsteigta, un tādēļ, ka viņš darbojas uz baterijām, tas ir portatīvs un piedalās visās "ballītēs" visos istabas nostūros. Vajag. Vajag. bērniem savu radio. Nu to klasisko. Galvā spēju dzirdēt balsi, bet pašus stāstus ne. To pasaku balsi. Radiõ pasaku balsi.

 Un, lai arī uz sienām ir daudz un dikti knaģu, kur pielikt zīmējumus un mākslu, kas top, top un top. Tad skapī tos darbus ieliekot - tie piemirstas, bet ja saliek tos tajā - saspiežamajā pakaramajā..- tad viņi vēl ar vien ir pie sienas.. un pārskatāmi kā grāmata.. un tā rūpība, ka saliek pa stūrīšiem, lai visi piespiestos..

 Sasalušas ēnas. un prātu nepamet domas, ka Suņiem jau rīt noteikti vajadzēs mēteļus:) vai zābakus:)

PS - caur puspavērtām duvīm kāpņutelpā dzirdu ienākam kaimiņus.. un mazais bērns saka " Ārā tak ir pilnīga ziema"  un nevis ar nosalušu balsi , bet pilnīgu sajūsmu - par pilnīgo ziemu. 

Es izdomāju, ka jaunība man beidzās tad ,kad sajūsma vairs nedarbojas"online" 24h diennaktī par jebko. Radās tāda sajūta - kā mērenums un ļota apziņa, bez verbāli skaļas jūsmas. Klusums un miers sajūtās. Pārliecība. . Kaut reizēm jau ir jaunībdienas arī šodien. Es vairs neatceros ko ar to gribēju pateikt.

slēpes.sīpoli.

Zemgaļielas slēpošanas nometne ir atklāta.  Man ļoti patīk slēpot, bet viennozīmīgi no kalna spēju nobraukt tikai uz dibena(meloju, bet fakts).., bet distances ir kaut kas līdzīgs ķermeņa dzejai.  Kādreiz slēpojām pa aizsalušo Daugavu. Bet Daugavas mums vairs nav.. mums ir vecais parkets un rīt dosimies uz mežu ar plastmasas slēpēm:)  - šogad pirmo reiz.. tad nu.. prakse ir vajadzīga.. 

 Uz mežu domāju ņemt līdz arī striķi.. un nevis es vilkšu, bet viņa vilksies pati..:) lai justu un izjustu savas kustības un spējas..

 Ar zeķēm protams arī slīd..., bet nu ar filca slēpēm slīdzdaudz labāk. Striķis piesiets pie Varavīksnes un var sākt trennēties.. 4m gara trase :))) un kas par trenniņu rokām.  Kad pieaudzis cilvēks sevi uzliek uz spilvena un velk sevi klāt... īsts fitness..

 Naudas koks mūsmājās nekad vēl nav ziedējis.. , gudrie stāsta, ka tas tāpēc, ka saknēm ir vēl kur podā augt.. kad nebūs, tad ziedēs.., bet lakstos pirmo reizi redzēju, kā tad tas zvērs zied. Tādi kā sīki kartupeļziedi.

 Mežā ir patīkama un pārsteidzoša rosība par spīti - mīnus grādiem. Sporto, slēpo,staigā, šļūc, rej un spiedz.
Bet Pogā ir meža zvēru mēnesis.. un Zaķi mums aktuāli. Konservu bundža gan neizskatās pēc zaķa ne?

 Bums.. bums..knik .. knak.. un Cibri gatavs. - viņš grab. Grab klusi- klusi.., tik klusi, kā pa sniegu zaķis aizļepato.., bet baltu zaķi neviens no mums nav redzējis. To īsto, kas mežā. Tāpēc pelēks.  Tas varētu būt īsts brīnums.. ejot pa mežu - redzēt baltu zaķi.

 Dillei Sava sīpoldobe - savi salāti. 95%  loku... 5%gurķu.  Es jau sapņoju par siltumnīcu, jo tā ir maģija.., kad vari pats ēst to, ko izaudzē. Šodien sākām krāt sīpolmizas lieldienām. Saskaitīju Šampinjõnu kastītes dēstiem. Un vispār prātā šobrīd pilnīgs tukšums. Brīžiem šķiet, ka tur spēj ielīst tikai dille un saule . Varbūt tas ir prāta ziemas miegs, nu ne jau radošā, bet tīri eksistenciālā.

 Un vēl man garšo zirņu laksti.. gan salātos, gan  virs krēmzupas, gan saldajā.

frizier-florists.

Visu redzošā dabas acs. 

 aug. aug. aug.. un tad vienu dienu sasveras uz sānu.. no saules trūkuma.  Saknes kilometriem garas.., varētu no tām izskalot zemi un uztamborēt sakņu segu.

 Lakstu meitenes tapa. Kaut visos pamatos dille grib būt floriste un pārdevēja "lakstos" - arī frizieres būtība viņai tuva. Audzēt un griezt.

 Kviešu audzēšana ir brīnum pilna... sēt, laistīt, gaidīt,laistīt,nēsāt uz saules gaismu, vērot rasu, laizīt rasu, ķert rasu karotē..

 Bet nu tik gari Dāmām "mati" ,ka visas sprādzes varēja pielietot.. ,

Grieza un grieza, jo no zāles tapa  pasūtīts kronis. Kroņi.

 .. un tad es atnāku un viņa saka " Tu domāji, ka Tās ir meitenes, bet izrādās puikas"  :)

 Zirņos noslēpti brieži. Kaut kāds neizprotams vājums uz baltiem porcelāna veidojumiem. Formām un tēliem.

 Pilnīgs bardaks istabā pēc veselas stundas patstāvīga darba. Un ja vēl kādam rodas jautājums - kāpēc vajag stādīt. Tad nu - vajag:) un ne jau tāpēc, lai olas tur slēptu..

 Tad nu stūķēja atpakaļ...., audzēs tālāk..:) ... un augs ar.

 Un kroņi ar..... ja vien kādam vajag zāles kroni uz pāris stundām.. , tas haõtiski ļots sanāk , kad filcu mērcē zāles kaudzē. uz filca protams līme.