dzejas grāmatas. sveČturi

Reizēm man prātā skan domas.
reizēm dziesmas.
reizēm atmiņas.
un reizēm es lasu dzeju.
Lasu un domāju. Un smaidu. Es nespēju atcerēties dzejnieku vārdus. Bet es gribētu viņiem pateikt, ka es Jūs lasu. Un Es priecājos par katru dzejas grāmatu, kas mani uzrunā caur burtiem. caur vāku. caur sajūtu paņemot to rokās. Ieraugot. Es nedomāju, ko autõrs domājis. Katrs dzejolis liek - just. Sajust domas, atmiņas, prieku. Iedvesmu.

Ir lapas ko pāršķiru izlasot pirmās rindas. Ir dzejoļi, ko nepabeidzu.., bet katrā grāmatā ir kāda rindkopa. Dzejolis, kuru es gribētu dzirdēt, kā lasa .. tas cilvēks, kurš sarakstījis. Vairākas reizes pēc kārtas.
esmu cilvēks kurš pārlasa. domas. dziesmas. atmiņas. sajūtas. savā prātā.. atkal un atkal. Un tad rodas tāds spēks. To laikam sauc par pārliecību. ticību pasaulei . kaut kam īstam.
Kad vēlos parunāt par sajūtām - es lasu dzeju. savējo. uzrakstu. izlasu. tā ir mana klusā saruna ar sevi.Tevi. un pasauli.
Bet es vēlētos pateikt - paldies. Tiem, kas raksta. Raksta, lai varētu šķirstot pārlasīt viņu sarunas ar sevi.

 Ēna. forma. spilgta krāsa. Tik spilts dzēšamais nīlzirgs. Tik spilgts plastalīns, kurā ieslēpt meža ruksi. Ir skaisti spēlēt spēli. "uzmini - kam šis nospiedums" Un nevienmēr tas ir tik atpazīstams..

 Ūdens. Ģipsis. silikõna sirds un plastalīns iezieķēts ar vazelīnu. Ģipša masas sveČturi.

 sastingums.

 izrubinājums.

 smaids par ievārijumu uz galda. par kafiju bez piena. un līkloČiem sveČu staltajos augumos.

 Sirds forma un doma man tuva arī ikdienā. Bet ir skaisti, ka kāds ir izdomājis mīlestības svētkus. Es par to nemaz nesmejos. Man patīk svētki. Dienās, kad par to nezin neviens. Dienās, kad par to zin visi.

 Caurvējš svecēm frizūras taisa.

 Citi izmēri. cita pasaule. tieši tik smaida pilna, lai lejkannās un spaiņos audzētu labību ... uz savas palodzes pļavā.

krāsot mani. sniegpārslas.

prātu pārņēmušas iesnas.. , grūti pieņemt faktu, ka esmu pārvērtusies par pilnīgu pilsētas vārguli. Nu nopietni. Es kādreiz domāju, ka iesnas tas ir tas, kas tek no deguna skrienot rīta dzestrumā.. .. Bet tagad es zinu, kas ir iesnas. Tas ir tad, kad naktī apguļoties horizontāli - caur degunu ieelpot nevari un dienā stāvot vertikāli - arī nevari:)  - bet šādas iesnas man ir pirmo reiz.  Un tas ietekmē ik soli un domu.

 Tulpēm sava dobe. Kēksa formai sava mīkla. Kopā veido veselu dārzu. īsts ainavu dizainers es.
Kāpņutelpā reizēm kaut kas zied. Zied. Un vienu dienu klauvē kāds pie durvīm, kaimiņmeitene atnesa kūku, ko viņas māmiņa izcepa... nu par to, ka kāpņutelpā zied. Dillei jau divreiz nav jāsaka.. un nākamreiz no lakstiem tika atvests tik daudz, ka uz palodzēm vairs nav vietas.. - un tas tāpēc, lai kaimiņi priecātos un kūkas nestu. Un nes arī.  Īstas kūkas. Īsta, garda kūka tieši mums.

 Līmplēvi cirst.

 Siržu lietus - pielīmēts pie parketa...Kā lecamspēle. dille salīmē un lec, kādreiz tā mācijāmies krāsas un līmējām ielas un trases..  Parketā ēnas vēl no citām sirdīm palikušas.

 Viņa rej tik skaļi, ka ausis pilnas. Ir dienas, kad to nedzirdi, ir dienas, kad tas rada līksmību, bet ir dienas, kad līdz izmisumam gribi , lai viņa vienkārši nerej ausī. Bet viens labums gan no tā ir. Dilles draugi skaidri gaiši zin, ka mēs esam mežā. Un kur mēs esam. (Dzīvoklī gan klusums, ja vien nesākas rotaļas un nenāk svešie)

 Bildējām sniegu. Dillei koka "nikons". Aparāts gan pirms mūžības tika dāvināts man, bet dille to ir privatizējusi. Un Lieto. Lieto biežāk par uzvelkamiem zenītiem vai citiem aparātiem..

 Bet Sniegpārslas šodien kā zvaigznes sniegā.  Vēl nesalipušas.neizkusušas.nesalauztas. Apgriezt objektīvu uz otru pusi un nobildēt. Knik. knik.

 Katra savādāka. Pirksti pārsaluši. Pēdas arīdzan.. nav īstā recepte pret iesnām, bet bez iešanas dabā jau nevar dienu nodzīvot, tā vien var palēnām sajukt prātā. Un dille tak nav pelnījusi istabā sēdēt - dēļ manis.

 Un tie mežoņi ko sauc par suņiem.. arī jāpasaldē mazliet, lai mierīgi - pēc tam zvilnētu uz saulainās grīdas.

 Sireāla sniegpārslu pasaule. Sniegpārslas kā migla liek ticēt brīnumiem. Redzamiem.. un reāliem. Nu tiem cilvēkiem, kuri tic, bet reizēm piemirst, ka jātic.

 Grimma krāsas.., pārdevēja saka - dārgi.., nu.. man svarīgi ir, lai labi klājas un mazgājas un krāsa ir.. nevis dārgi vai lēti. Bet par to nezin neviens. Tagad es zinu. Klājas labi. Mazgājas labi. Nesmird. nesāp. Toņi izcili! Pirms tam mūsmājās tika lietoti krītiņi sejai.. ko dille mālēja sev uz sejas. pfff.. .krāsas ir daudz . daudz. daudz. pat vēl vairāk par daudz. labākas.

 Tad nu ūdens.ota.krāsas.  Viņa gribēja sev taureni. Es sev rõzā brilles. .. hmm.. un ūsas?:))

 Un tas tak sagādā ļotu prieku. Ļotu. Krāsot mammu, kā krāsojamo grāmatu. Un man vēl vairāk, jo izrādas dille līniju pa seju var novilkt taisnāk nekā es. trīc. Trīc roka un pirksti. no smiekliem un parastā trīcekļa.

 Aug vēl ar vien. Pavasara terapija.  Uzzīmēsim rīt pavasari uz sejas. izkrāsosim to . Valters vakar teica, kā ir iespējams nemācēt slidot.  Es nemāku. Nemāku slidot. Māku tikai tad, ja man iedod roku. Un tas noteikti nenozīmē - mācēt slidot. Bet es gribu iemācīties. un es Gribu pļavas vidū slidotavu. ar krāsotām sejām rīkot daiļslidošanas turnīru.

bara instinkts.

Pievienojos - svētdienaskadrēšanai. 

Kadrs svētdienā. Dille õperā skatās Riekstkodi, bet Rega "novāc" mākoņballi. 

es krāsotu pelēku.

Tik milzīgi logi.  Baltā krāsa un gaisma - par mākoņiem un putniem - burtiski liek domāt. sapņot. 

 Ciemoties Dizaina Fabrikā. Ja man kādreiz būs deju ballīte iekš pilsētas - tad tieši Tur. Balts plašums. Tieši tāds, lai dejotu, justu.

Matos dzīvo elektrība. Sausā gaisā viņiem pat pieskarties nedrīkst - pārvilkt džemperi pār galvu nav vēlams, par kleitām sintētiskām nerunājot.

 Kāds ir īstais vecums, lai iemācītos pacietību? Divdesmit septiņi. Divdesmit astoņi. vai Četri. Bet atmiņu failā  " vecāku darba kolēģi" - dillei sāk veidoties pozitīvas aizpildītas lapas. Paslēpes.Ķerstiņi. Palīdzēt un traucēt strādāt - augu mājas staltajiem puišiem. Es tikai vēroju. Un cenšos neiesaistīties cik vien iespējams.

 Makšķerēšanas aukla. Viens mezgliņš un tad viens dubultais. Un es to paveicu. Un nav viegli kaut ko paveikt, lai nesaņemtu kritiku. Bargu un skaļu. Bet es paveicu. Un Mīla Parīzē karājās pie debesīm.

 Bet zem manām priekabiksēm ir zeķubikses. Patiesībā, ja nebūtu šo bikšu - es staigātu vai nu zeķubiksēs un kleitās .. vai biksēs bez zeķbiksēm.. un attiecīgi - saltu. Bet man ir. Un man ir mazliet siltāk. Par -23 un "pieturā gaidīt autobusu" - te neiet runa. Jo tur jebkuram auksti. Lai kas būtu uzvilkts.

 Divas mazas mīlestības.Mīlu. un viņas mīl.

 Dzeltens pūkaini - ziedošs mākonis - Mimoza. Tūkstošiem mazu saulīšu.

 Bet beigu beigās galdi bij uzklāti, picas onkuls atbrauca... mūs pabaroja.. izslēdzām gaismas un prom, pa gultām.
Parīzē esmu bijusi. Tur nopirku baltu masku - un apzīmēju, aprakstīju ar visu, ko redzēju, dzirdēju.. un Parīzē ir daudz draudzīgu suņu, putnu un cilvēku - un gardi kruasāni . un Dievīgi balkõni.

Es savu "Love & Paris" krāsotu pelēku. Un ne tāpēc, ka Tā ir drūma krāsa.. bet tā ir mana mīļākā.

ejot ārā - uzvelc cimdus.

zem trijām segām siltos sapņos. Bez cimdiem nekur. Un saldumi ir vienīgā vēlamā pārtika manai mēlei . Vēlams ar karstu kafiju+piens. 

 Flamingo uz krekla par sasalumu aiz loga neko nezin. No slepeniem atgriezumu maisiem tas tapis. Valteram ir savi slepenie. Man savi. Mākslinieki ar krājumiem nedalās. Ja vien izlūdzas.

 Nav nekādas pieredzes diļļu audzēšanā. To diļļļu , kas zemē dīgst..  Bet dīgst. Kaut siltumnīcas efekta mūsmājās nekāda.

 Pilns grozs ar sirdīm. Piebērt pilnas kaimiņu pastkastes valentīndienā.. , lai verot vaļā izbirst pa malu malām.., sašuvās .

 Caur stiklu kristālam mirdzums savādāks.

 Katrai lietai savs stāsts. Apaļajam baznīcas logam savējais.  Kādam var palikt nevajadzīgs baznīcas logs. Ēkai. cilvēkiem. Un domāju, ka tas ir īsts loga liktenis .. nonākt īstajās rokās. Vietā, kur tas iedvesmo un rada gaismu un sajūtas. īsts. apaļš - baznīcas logs.

 Zem laternām.. Ar ievārijummaizēm . Siltām jakām. Tēju. un "vai - Tu varētu uznākt augšā - uz mazu brītiņu?"

 Rõzā  ieslēdzot. visa pasaule rõzā.

 2012.gada apņemšanās ir - mācīties nelietot lielveikalus. Vismaz daļēji. Divi krekli aizlidoja pie Pai uz "appaijošanu" .  Esmu laikam no cilvēkiem, kuri uzticas.. , ja man patīk - tas ko cilvēki dara, tad es uzticos.. un ir vērts uzticēties un pēc tam būt pārsteigtam par rezultātu..

 Tad -nu ,ja dillei 100% nevajag vairāk mīkstās mantas, kaut vajag, bet nevajag..:)))  tad nu mīkstā manta var uztapt uz krekla.. - tad nu būsim pirmie eksperimentētāji.. Lietosim.. mazgāsim uz nebēdu.., jau zinu, ko gribu vēl appaijot.

 Jo Mammas roku CibriK kreklu līnija - tiek vilkta nonstopā, labi ka viņi ir divi, jo tikai tad, ja nav uzspējuši izžūt vai esmu aizmirsusi izmazgāt - dille ir ar mieru vilkt ko citu. Un mazgājot veļasmašīnā jau neskaitāmas reizes.. viņi nav mainījušies ne pa toni. ne pa diegu.

 Un pat neizprotu - kā.. - Veicinātājs Gliemezis izlõzēja mani. Un uzbrūk jau Tulpju keksam. Paldies - PaiAija:)

Šokolādes un smalkmaizīšu kurjerpakalpojumi šorīt nepieciešami. Saldumu deficīts organismā. Un ejot ārā noteikti jāvēlk cimdi. NOteikti. 

rāmji.vilka stāsts.

Saules staros jau mazliet sasildīties var. Bet nakts melnumā dīdoties pieturā.. prātā domāju, vai tas ir gudri nelietot taksometra pakalpojumus - ja augumu pārņem sasalums, bet gribējās, gan cilvēkus pavērot, gan mūziku paklausīties, gan tipināt ar kājām. Nosalt nav gudri, bet vienkārši jāvelk vēl viens džemperis. 

 Slīd.krīt un smejas sniegā  = slēpo. nūjas pa īsu.. un slēpes jāmeklē citas.

 Bet papīrs un līme. Līmes smarža jau ir iesūkusies sienās.... visu laiku nesapratu, kas tā par smaržu ienākot dzīvoklī...- izrādās līme. Jo kad pierod, tad nejūt, tik kad ienāk no āras.. vēdini cik gribi.. kamēr nesažūst.. tikmēr jūt.
Tad nu foto rāmji. Tieši tas zilais un Rõzā kvadrāts, kas veikalā šķita - tik skaisti spilgts. Tik skaisti bērnišķīgs.. ieliekot tajos zīmējumus vai bildes.. krāsa noēd jebko.. Jebkādu stāstu.

 Tad nu Lipinājām. Sniega krāvums uz viena.. un Vilks uz otra. (ūja .. ūja nikni vilki...)

 Dzīvē es tikai vienreiz esmu redzējusi - īstu vilku. Nu īstā savvaļā. ., "tīņu gados" laukos sienaugšā pamodos no suņu dīvainās rūkšanas -rēcošas rūkšanas.. nevis riešanas, kāpu lejā skatīties,suņi bij tik aizrauti ar bailēm un rūkšanu, ka man pat asti neuzluncināja,.. bij tik liela migla rītausmā, ka cenšoties pamanīt, kas radījis to jezgu - pamanīju objektu.. man šķita, ka tas tēls kas tur milzīgs stāv miglā ir teļš, kurš kaut kā no kūts izbēdzis(jo citādi nesapratu, kāpēc tas kaut kas nebēg prom un kāpēc suņi nerej, kāpēc viņiem astes starp kājām un spalvu mežs sacēlies līdz mākoņiem) .. tad nu.. gāju.. un tad jau sapratu, ka tas nav teļš, bet tas viss notika tik ātri.. tad nu es tur stāvu garā t-kreklā un basām kājām.. burtiski aiz muguras man trīs rēcoši suņi, bet ar milzīgām bailēm, jo tālāk par mani viņi negāja.. tik palēninātas kustības.. un tad nobijos arī es, jo tas nebij kaimiņsuns.. tas vispār nebij suns.. tas bij milzu vilks, patiesi milzīgs.. tālāk atceros cik bij skaista migla un cik ļoti bij bail.., bet tad viņš pagriezās un prom bija.. , un tikai tad suņi sāka riet, bet tālāk par redzamību neviens no viņiem neskrēja.. kaut Riešana mežonīga, un tā bija vienīgā reize, kad redzēju lauku suņus(Negro/Reksis/Čita/Džonsons) no kaut kā baidamies.. nu ne tik ļoti lai sēdētu šķūnī, bet lai nedzītu prom. Par vilkiem neko nezinu, bet konkrētā suņu komanda būtu pelnījusi grāmatu pilnu ar stāstiem. Par katru un par visiem kopā un par to cik ļoti suņi var mīlēt viens otru.

 Bet vilku dziesmu dille zin no galvas, man gan visi vārdi jūk. Sajūk.. un es ūjoju.. nepareizi.

 Tad nu, lai piedod tas rõzā ēzeļpakaramais, bet dillles kokplāksne man labāk patīk.. tad nu pārskrūvēju metālāķi..

 saliku kopā rāmju kaulus.. un briežu nolauztos ragus.

 katrs atrada sev vietu.. uz sienas tās vēl daudz.

 Rādiõ.  Dillei ielienot gultā tiek ieslēgts viņas radio.. radiõ pieskandina visu istabu,  un mums nav jācenšas staigāt uz pirkstu galiem.. , bet pa dienu arīdzan viņa slēdz un meklē savas dziesmas. + Baterijas tik tik tik tik ILGI skan, ka esmu pārsteigta, un tādēļ, ka viņš darbojas uz baterijām, tas ir portatīvs un piedalās visās "ballītēs" visos istabas nostūros. Vajag. Vajag. bērniem savu radio. Nu to klasisko. Galvā spēju dzirdēt balsi, bet pašus stāstus ne. To pasaku balsi. Radiõ pasaku balsi.

 Un, lai arī uz sienām ir daudz un dikti knaģu, kur pielikt zīmējumus un mākslu, kas top, top un top. Tad skapī tos darbus ieliekot - tie piemirstas, bet ja saliek tos tajā - saspiežamajā pakaramajā..- tad viņi vēl ar vien ir pie sienas.. un pārskatāmi kā grāmata.. un tā rūpība, ka saliek pa stūrīšiem, lai visi piespiestos..

 Sasalušas ēnas. un prātu nepamet domas, ka Suņiem jau rīt noteikti vajadzēs mēteļus:) vai zābakus:)

PS - caur puspavērtām duvīm kāpņutelpā dzirdu ienākam kaimiņus.. un mazais bērns saka " Ārā tak ir pilnīga ziema"  un nevis ar nosalušu balsi , bet pilnīgu sajūsmu - par pilnīgo ziemu. 

Es izdomāju, ka jaunība man beidzās tad ,kad sajūsma vairs nedarbojas"online" 24h diennaktī par jebko. Radās tāda sajūta - kā mērenums un ļota apziņa, bez verbāli skaļas jūsmas. Klusums un miers sajūtās. Pārliecība. . Kaut reizēm jau ir jaunībdienas arī šodien. Es vairs neatceros ko ar to gribēju pateikt.