Reti.

Mest ar zābaku? Ja uz dusmīgu škic un velns parāvis nereaģē.., jo viņš tak, ļoti labi zin, ka ir daudz augstāk par mani.. 

 Lido gājputni. Lido kaķis no būra uz būri. Labi gan, ka no svešajiem cilvēkiem viņam bail, jo tad no koka zemē un prom.. Un strazdiem dzīve turpinās.

 Un nevar nesmieties par Domu, jo no vienas puses, viņai patiesi - patiesi līdz sirds dziļumiem apnikusi ir dilles uzmanība, bet tai pat laikā.. - viņas ir nedalāmas...

 Pirms daudziem gadiem.
Nudien, kā pasakās - Sen.. senos laikos, kad vēl es mācēju braukt ar velo. Un aizripot līdz laukiem šķita nieks.. - es redzēju iejūgtu bullli, kurš ara lauku. Jau tad man tas šķita - sireāli. Un ikreiz braucot garām tai mājai, visiem kakli izstiepjas ...
Un šodien...
Šodien..
Lūk arī sireālisms, kas citam ir realitāte. Kaut šis ir pilnīgi cits bullis.

Paldies, paldies, paldies....! Paldies, ka man bija iespēja redzēt ..

 Un - Paldies, Valteram, kurš bij nopircis piecas Cielavas - Triju vietā..:) un Vienu mēs varējām uzdāvināt jau tā apstulbušajam Buļļa saimniekam.

Un es domāju, ka ir tiesības smiet par sevi, jo mēs nudien visi tak uzaugām laukos, katrs savos.. savādākos.., bet nudien.. aizvērt acis.., smiekli reizēm sirdi citā ritmā iesit. Smieklīgā.

 Kaut Ruksenei viss vienalga. Viņai saule.dubļi. saknītes.

 Paldies, par  "nofotogrāfē mani ar ruksi horizontālā kadrā" .. Jā:)

 es nespēju sākt stāstu, jo tas stāsts ir patiesi pārāk garš.

 Un zinu, ka cilvekam vajag visādus draugus. Gan smejošus, gan rukšķošus.
Un paldies Dievam, ka man vēl ar vien ir draugi un vieta, kur aizbraukt ciemos un neplānoti tos satikt, kā īstā Lieldienu "brīvlaikā"

 Rasa. Dievīga.
Un diena iet uz priekšu un pārsteigumi nebeidzas. Tie paliek ar vien spilgtāki . Tādi sirds spilgti.

 Pieturēt pie "Blogi" pieturas.
Statistikai :  Viena lapsa. Deviņi buki. Pārdesmit stārķi. uz roku&kāju pirkstiem saskaitāmi rukši. teļa nozīšļāts džempera stūris. Viena blusa. Kilogramiem smieklu. divi saldējumi. piecas tortes - cielaviņa. pāris km totāla bezceļa. Piecas reizes šoks par "mājokļa jautājums" uz ceļa. Vecmammai suni sauc dille. Valters vēl ar vien smuks. Dubļaines sirsnīgas.

Sasēju krāsas. Jo rīt jākrāso.
Paldies. Paldies. Paldies. Par šodienu. Tāāāāāāādas dienas ir Reti. Un šodien itin visi bija pozitīvi. Visi, pat tas suns, kurš uz mani lūrēja.  Un es jau esmu pelnījusi, lai uz mani lūr. Jo tik - tik Reti. ir tāāādas dienas. Kad aizbraucam uz bērnību.

Lai Jums priecīgas! 

svētēļi.

Parasts Lielās piektdienas rīts.

Dille skatās Sprīdīti.

Mēs kārtojam māju.

pa vidu visam. Atveru ledusskapi .."Ko nu, lai apēd?"

Uzveidoju desmaizi.

Pieleju kafijai pienu. Ar vienu aci skatos pa logu.

Nokožu kumosu no maizes.

Un tad es viņu pamanu.

Lidojošu stārķi. Un es nekad! NEKAD ! 

Pirmo stārķi nesmu redzējusi - Lidojam..

Parasti viņš stāv ligzdā. Slāj pa lauku. 

Un rīt man bij plāns braukt meklēt savu pirmo stārķi.

Bet viņš  - ņem  un atlido pie manis. Un es nemirkli nedomāju, ka tā ir sakritība, ka es tur pie loga stāvu un nejauši ieraugu.  

Un Jūs jau zinat, kādu stārķi pirmo ierauga - tā vasaru pavada.

Taureņu krāsa - dzeltena.

Stārķis - Lidojošs. 

Un tie nav nekādi joki. Pat ne māņticība. Tā vienkārši ir.  

.. un es viņus katru gadu gaidu. Ļoti. 

olu magnēti.

Attiecība.

Patīk divpadsmit lietas - nepatīk viena, es ceru, ka ir pieļaujama - zaļajai ceturtdienai. 

Baltas olas, brūnas olas. Ledusskapī ir gan baltas, gan brūnas. Tik brūnas, kā bērnībā - ar reljefu un rakstiem. Audžutēvs reizēm no laukiem atved īstas olas. Tās garšo tik īsti. 

 Olas ģipsī. Nogrimssss? vai nenogrimmsss..? Magnēts ģipsī.. nogrimsssss.... vai tomēr nenogrimss?
Es nespēju katru dienu aiz sevis novākt, ja zinu, ka rīt darīšu to pašu. Tad nu guļamistaba ir ģipsī. Bet mani tas itin nemaz neuztrauc, nesatrauc.. - jūtos labi. Dille no basajām pēdām noslauka asos ģipša gabalus un dodas tālāk..

 Bet nebūt nav tā, ka viņa ir sajūsmā par ģipsēšanu - jo tas viņai pirmajā reizē nesanāca(jo gribēja pārģērties, jokoties un sakalta) .. Un vēl jo vairāk, ka to visu, ko uztaisa - ved prom - uz "lakstos" .  Pavisam nav normāli.

 Tad nu desmit olas - sabojāju "uzvārot " ģipsī.., bet tās baltās ir tik trauslas..  . Kēkss - olu trauks, kurā aug hiacinta. Nez kurš izdomāja tik skaistu kēksa formu. Izcila doma. Paldies par to.. , jo mums patīk to pielietot.

 Lieldienu magnēti. Mazmazītiņš ģipša daudzums.. tik mazs, lai dille piekristu mēģināt, ne tikai pieliet ūdeni, vai iekrāmēt ģipsi... bet mēģināt vēlreiz.. bez jokiem..

 un es tik šūpojos un bildēju..

 Tik uzmanīgi un rūpīgi.

 Pēc laba darba cienāt. un cienāties.

 Lielie magnēti ar ziloņspēku izdauzīti no formām. Mazie vēl žūst.

 Filca tērpi , jo mēs noteikti neesam no līmētājiem. Noteikti.

 Krāsotāji gan esam. Krāsošana ir meditatīvs process..

 Mans zaķis.. viņas "pārēdies olas cilvēks" ..

 Un ledusskapis aicina lieldienas. Aicina.. aicina un stāsta par tām.. Atgādina, ka visas olas, ko sasit - apēst nevajag!!!

 Vismaz vienā dienā ..

 - Cik dienas mēs vēl paliksim laukos?
- Trīs..
- Es gribētu piecas..
- Labi , paliksim piecas..
- Varbūt, mēs varētu palikt - desmit...

 Varbūt.  tik ļoti daudzi varbūt.

ja jau. Tad jau .

aprīlis.

 Saule audzē. Saules pielieta "siltumnīca" guļamistabā uz grīdas. Kaķiem par brīnumu tas neinteresē, tie izlavierē cauri un uzlec gultā.
Bet pirmais aprīlis pilns ar jokiem. Gulta pie dīķa. Vai aizmigušu mani var atnest no mājas līdz dīķim, lai es to nepamanītu?

 Zem debesīm - iekš dūnu segas, spilvens tik mīksts un elpa tik viegla. Klausīties putnos un "iemigt".  Svētdienas dienas miedziņā. Kaut mirklīgā. Tādā īstā aprīļa miegā, skaitot gājputnus debesīs.

 Āķis. Dille gan lūdza enkuru, bet finera atgriezums nebij tik plats.

 Finieris tik plāns kā papīrs.

 Salīmēt virtenes.

 Virtenes, kā māja miega biedriem. Domas atvaļinājums no miega peles lomas ir sācies.. līdz nākamajai sniega/sala  īsajai sezõnai.

Finierpuķe pilsētā , kaut pāris reizes remontēta, kritusi un cēlusies. Vēl ar vien pilda savu "skapja" funkciju. Tad nu redzēs, cik ilga izturība būs virtenēm.

 Miega stāsts turpinās. Tik šoreiz gultai pāris stabu un tā nopirkta vietā, kur puiši "aizmirsa" ielikt gan tapas, gan ārējo "margu".. , aizmirsa arī piezvanīt un pateikt to, bet nav jau tā, ka nezinam, kur ir būvmateriālu veikals. Bet tomēr slinki un neatbildīgi pret klientiem tie LV gultu ražotāji iekš - www.kokagultas.lv . Bet piedodam.

 Savilkt virves, lai neizveļas laukā. Uzsiet grozu, lai lifts darbojas, jo nevarot grāmatas uznest pa stāvām trepēm.

 Āķis pie groza.. un miegs laukos gatavs. Arī manējais.

 Bet joki jau šodienā nebeidzas. Ome kā finiera princese, slēpotāj tērpā.

 Kaut kas žūst vai kaut kas aug, kaut kas noslēpies cimdos..

 Tik matēta un asa un sireāla pasaule. Šķiet patiesi var redzēt un ne mirkli nav jāšaubas vai asssssss ir tas ko redzi. Pilnīgi bez jokiem.

 Vējš bērzam pēdējos zarus lauž. lauž. Tik daudz, lai ligzdu uzvītu Milzīgam "putnam" .  Šodienas statistika - dillei divi joki sanāca 100%, lai tētis noticētu. Es patiesi ticu, ka caur bērniem ienāk joki mājās. Smiekli un joki. Cita smieklu dimensija. Īsta un itin nekādi to nevar prognozēt. Būs vai nebūs smieklīgi. Un ir tad, kad nemaz to negaidi.