uz tepiķa.

Man ir divdesmit deviņi gadi - es mācos ēst kabaci, ķirbi, burkānu.. , tādu sautētu. Reizēm garšo. Reizēm nē. Viņa ēd. Rega sēž un gaida - to kas paliks pāri. Tātad gardi. Ja var pierast pie topinambūriem un spinātiem... tad var pierast arī pie citiem "aug" produktiem.
Bet.. lai arī kā - es labāk ēdu svaigu. Bet es mācos - tikt tālāk par kartupeli.

 Bet pa grīdu, mutē un pirkstos - dzīvo ezis un čūskis.

Es salauzu šujmašīnu(viltīgs smiekliņš..) šitos šujot, bet bij tā vērts.. un gan jau meistars tik pasmīnēs, ka kaut ko nemāku salikt pa vietām un pieskrūvēt kā nākas.  

 Jāmācās ēst dārzeņus un - spēlēties. Tā pa vienkāršo.

 Lakstos iemīlējusies - čūska.

 Patīk. Gan pirkstiem, gan zobiem, gan mēlei, gan acīm.. gan acīm, kuras pieveras , kad aste kutina tās.

 Bet suņiem ir skreloooze. Nopietni. Es varētu sausu muti izrunāt/izbļaut/diskutēt ar viņām... bet viņām šķiet , ka tas tepiķītis ir tieši priekš viņām nolikts. Vārds - "vietā" vispār tiek ignorēts.

Miķeļdienas tirdziņš. tirgot. Grab.

Tirgot. Tirgoties. 

Šogad tirgosim - skaņu. Bet gadu iepriekš  - tirgojām ēnu. 

 Mums nav ne krāsns ko kurināt, ne kamīna pie kā sildīties un ugunskuru pagalmā nekurinam. Bet Papīrs dzīvo otro dzīvi. Papīra masas grabuļi.

 Saplēst iepakojumus. Kārtīgi saliet ar ūdeni.

 Vārīt. Tikai tāpēc, ka tad tas papīrs vieglāk šķīst.

 Blenderēt un runāt pa telefonu un fotogrāfēt - nemāku. Tas kadrs izpaliek.
Izspiest ūdeni ar rokām - veidojot mazas "kotletītes" . Pēc tam dot visām paaudzēm tās irdināt.

 Sabērt pērles vai santīmus.. vai jebko, kas grab iekš - šokolādes olu korpusiem.

 Saliet PVA līmi.

 Samīcīt. Kārtīgi.

 Nolikt fotoaparātu, jo viss līp. Viss, kam pieskaries. Un Lipināt grabuļus. Dille veidoja pikas. Es centos piestiprināt kātus. Un nepielīmēt jaunāko pie galda bij īsts izaicinājums. Neļaut apēst sablenderēto papīra masu arīdzan.

 Un tikai tad, kad Tu kaut ko dari. Tad nejauši vai jauši - kaut kas notiek un izveidojas. Dille ar savu mīlestību pret PVA un pielīmēt pērli un jebko.. ko var atrast darbistabas plauktos. Sāka spiest pērles lipīgajā masā. Un izskatās dievīgi. Ja vien viss neliptu tik ļoti. Ka Tu iespied.. un tev pielīp pērle atkal pie pirksta.

 Man patīk. Tie vakari vai stundas, kad mēs darbojamies. Visas. Visi. Kaut bardaks aiz mums palika neizstāstāms. Tas vien liecina, ka veiksmīgs vakars.

 Tad nu Lai Grab. Un ir vērts šos jokus taisīt, jo pat nekrāsoti tie izskatās burvīgi. Skan dievīgi.

 Kāds pat tika pie zīļu acīm. Ceram arī, ka līdz piektdienas tirgum - tie uzspēs izžūt uz radiatoriem. Kaut mūsmājās nav vienbalsīga viedokļa par to - vai vajag krāsot vai nē. Meitenēm šķiet, ka nē. Bet lūk vīriešcilvēkam - šķiet, ka vajag gan.  Ehh.. kurš nez uzvarēs.

limbažu tīne. tītava.septembris. taka.

Braukt pēc ausekļiem un dzijas kalna vienā tonī. Uz Limbažu Tīni. Ausekļi - tur nemaz tā nemētājas.. un varbūt.. varbūt tos tur nemaz neauž, bet varbūt auž... jo aužot visu, ko pasūta. Bet uz vietas veikalā - tur austo "tautas tērpu" audumu nemaz tik plašā izvēlē nav. Es jau saprotu, bet biju izsapņojusi savu ausekļu galdautu.. no tautas tērpam domātā.  

 Bet dzija ir. Veseli desmit kilogrami dzijas. Bet arīdzan.. labāk pirms tam piezvanīt un pajautāt, ja vēlas kādu konkrētu toni - lielākā daudzumā, jo Balto nebalināto dabūju tikai trīs kilogramus .. visu desmit vietā.., bet pelēkais jau man ar patīk.  (Cena 9.04LVL/kg.. attiecīgi Rīgas veikalos man sanāktu dārgāk + arī tur Tik daudz viens tonis nemaz nav nopērkams..) Tad nu it kā - nemaz nedabūju to , ko gribēju, bet uzzināju gan.

 Ceļā no Limbažiem ir Duntes muiža... ar pastaigu taku līdz jūrai. Takas platums ir izbraucams ar 60cm platiem ratiem, ar platākiem jau ļoti uzmanīgi jāripo.. fantastisks mežš, ideāla- vieta pastaigai ar bērniem,  viegli izbraucama sausā laikā, jo slapjā jau jebkurš dēlis slīd.

 Un ja vēl mērķis ir - pelde Jūrā.

 Pieļauju, ka brīvdienā - tur cilvēku ir Daudz. Bet darbdienā - tas pasākums bij baudāms.. Kāda Tūristu grupa bija gan...., bet esmu ar mieru maksāt 2,50LVL par tik kvalitatīvu taku.  Kaut mums jau der arī parasts mežš, bet apstākļu maiņai ..

 Viņas. Domāju, ka viņas sen vairs nejūt vecuma starpību savā draudzībā. Vismaz tas vecums nav šķērslis. Jokoties. Ņemties un ākstīties.  

 Pa ceļam satikām Beku onkuli. Sēņotāju. Viņš saka, ka pilns ar sēnēm. Tad mēs sākām skatīties plašāk un iet lēnāk.. un Tiešām pilns ar sēnēm, bet ja Tu stum ratus un skaties uz vāverēm un centies nenobraukt no dēļiem.. tad par sēnēm īsti nedomā.

 Viens gan man neiet kopā. Ir brīnumaini sakopta un kvalitatīva taka. Ir lielisks Minhauzena muzejs, bet tad, kad Tu gribi aiziet paēst.. Tev jādodas plēves ietītā, nospeķotu galdu ēdnīcā, kurā dod ēdienu uz plastikāta trauciņiem. Personāls foršs, gan ēdnīcā, gan muzejā... bet  Minhauzens noteikti smīn par to.. nu par tiem plastikāta šķīvjiem... Bija gardi.. , jo kas gan var nebūt gards - pēc daudziem km un tikai agrā rītā ēstām brokastīm.  Bet nu.. vajadzētu jau noturēt līmeni, ja jau tāds uzcelts ir. Bet varbūt.. varbūt - citiem tas nav būtiski.  Bet varbūt to apmeklētāju vasarā tik daudz, ka nespēj mazgāt:)

 Tas baskājis dipado ar basām kājām - jebkur, bet lūk zeķes ar rakstiņiem/pumpiņām uzvilkt nevar, jo tur ir jūtama faktūra.. :)  - šorīt pati biju - bezgala gudra.. un teicu, ka tā faktūra rūda kāju. Viņa to apdomāja un uzvilka īsās zeķes ar pumpiņām. Bet vismaz divus gadus nevilka, bet es kļūdas pēc nopirku, jo piemirsu steigā. Bet viņai svarīgi ir - rūdīties.

 Gatavoties ziemai.

Viss ir  līdzsvarā. Ja es gribu aiziet uz lielo tirgu apskatīties baltkrievu velosipēdus.. tad man jāiet uz muzeju, bet ja es aizeju uz muzeju, tad mani aizved apēst zandartu Trīs pavāros. Un Tur ir tieši tik platas palodzes, lai uz tām uzveidotu mazu rotaļu placi - jaunajai paaudzei. Tātad tā ir draudzīga vieta.., ko apmeklēt ar tiem , kuri vēl nerāpo/nesēž, bet ziņkārīgi lūriķo un rotē pa palodzi. Tā palodze noteikti tam nav domāta, bet es Jums saku, ka ir..!!! :)  Un zandarts. Mmmm mm..  

Apņemos biežāk doties muzeju virzienā. 

Biju dzirdējusi - nebiju redzējusi, bet tagad esmu apmeklējusi Krāmu gadatirgu Ikšķilē(Peldu ielā - 1) .. Nu tas ir tā pat kā Brīvdabas muzeja tirgus - tikai krāmi.  Fantastika. 

 Gribas visu redzēt. Gribas vēlamo nopirkt. Gribas nofotogrāfēt. Sajūsma. Satraukums. Sirdsklauves. Prieks. To visu es izjutu - krāmu tirgū. Tad nu nākamgad es braukšu - bez vīrieša un bērniem. Jo es gribu apskatīt visu un arī kaut ko nopirkt. Atrast tieši - to ko gribu.  Laine.. Vinita.. Mēs brauksim!!! Ieelpot krāmus. Sākat krāt eiro! atsevišķā burciņā..

 Tad, kad es jau biju aizmirsusi - ko man vajag:) es atradu tītavu. Vien par 5.00LVL.

 Šādu spēli - es atceros no bērnības. Gribētu tādu arī savām meitām. Saucās "za ruļom" .. tik šai nebija ne mašīnu.. .. ne arī vadi vietās, bet tāds meistars es neesmu. Magnētu mašīnas gan varētu uztaisīt, bet tālāk..

 Un Septembris ir klāt. Man skola saistās ar prieku un draugiem..  Un dillei arī.  Ar prieku, draugiem un mīļām skolotājām.. neko vairāk nevaru vēlēties. Ja vien vēl tie visi bonusi - iemācās dziesmas un dejas un dille saka, ka arī rēķināt mācīšoties.  Nākamgad jau pirmā klase. Es par to domāju.

Bet tītava ir tik pat lieliska spēle.

 Un kamoli tik gardi. Brīnos.. patiešām brīnos, kā dille un Valters nav mani ar visu manu smirdošo dziju aizsūtijuši uz garāžu. Bet laikam jau .. ja man ir ko darīt.. tad viņiem lieku mieru .. ha ha .

Es jūtu rudeni! Gaidu rudeni. Kaut man ļoti patika vasara, kad nebija jāietinās. Ne dzijā, ne džemperos.

Pārgājiens. Taka uz Likteņdārzu.

Rudens - īsts laiks pārgājienam. Un rudens tūlīt būs! 

Kādu vakaru... diezgan sen.. skatoties kādu no pašmāju raidījumiem par ideālu randiņu.. vai vismaz - gandrīz. Diskutējām par to - "kāds tad būtu Tavs ideālais randiņš, kur Tu aizvestu cilvēku, kuru īsti nemaz nepazīsti?" Es nevarēju izdomāt.. - itin neko. Neko kas varētu ietilpt tādā mini randiņā. Vienīgais ko es labprāt darītu = ietu pārgājienā.  Tur var i parunāt - i apskatīt.. i nerunāt ja negrib :) To var darīt gan ar tiem, ko pazīst, gan nepazīst.     

Tad nu esot Koknesē atklājās, ka tagad ir cilvēcīgi sausa + izejama taka gar Daugavas līci  uz Likteņdārzu.. attiecīgi - nav jāiet gar šoseju (kas noteikti nav ne droši, ne patīkami un kur nu vēl ar bērniem.. ) ..

Tad nu izcils maršuts rudens pārgājienam ... Ja negribas doties uz Siguldu meklēt zelta rudeni. Attiecīgi ja brauc ar auto, tad var ierbaukt Skrīveru dendrārijā pa ceļam. Bet ja ar Vilcienu, tad protams labāk uzreiz kāpt Koknesē, jo citādi nez vai tas vilcienu saraksts ir tik plašs... kaut gan.. ja sāk no rītausmas. Tad var apvienot abas vietas (Skrīveru Dendrārijs + Koknese) un ja solis ir raits un nav bail no noguruma vakarā.  

Attiecīgi, kad izstaigāta Koknese & parks (dodoties no parka laukā gar Daugavu & estrādi) , tad Blaumaņu ielas sākumā, tur kur Luterāņu baznīca pie Daugavas.. Jāgriežas pa kreisi un jāiet uz Likteņdārzu.  Iziet to taku var ar ratiem. Vismaz trīsriteņu ratiem un spēcīgu roku tvērienu un kārtīgi piesprādzējot bērnu.  Jo sākumā tā taka ir diezgan "šķība" un var rati mierīgi ieripot Upē.. Bet ja nestumj ar vienu roku un otru neēd svietmaizi. ... Tad mazliet smieklu .. un " ak Vai!!! .. ak, Vaiiii"cik tomēr bīstami tuvu kraujai..  , kaut ejot bez ratiem tāda sajūta noteikti nav:) "Kraujas" un ratu bilde nav, jo bildēt un turēt ratus- Nav iespējams:) Tālāk gan var stumt ar vienu roku.. 

Un tās riepas - ir palikušas no tiem laikiem, kad tur paugurainā slīpumā - bij dabiskā reljefā veidota motokrosa trase. 

Katram, jau savas domas par to vietu . Bet man patīk, ka tā saliņa būs dzīva. Jo, kad es augu - tad mēs ar suni peldējām pār līci, lai sauļotos aizaugušās nekurienes malā.
 Un tas akmeņu onkulis - vienmēr smaida un sveicinās, to viņam vajadzētu iemācīt arī citiem - Koknesē mītošajiem.

Katram savas kāzu tradīcijas... bet .. šī doma noteikti nav sliktāka par  slēdzeņu gravēšanu.

Esam atpakaļ pie slīpuma un fotoaparāts jāmet pār plecu, lai turētu ratus.  No baznīcas - līdz dārzam un atpakaļ.... mums pagāja trīs ar pus stundas. Mēs ejam raitā solī.

Nē.. nu tiešām. Ja kāds no visiem cilvēkiem vēl mīl doties pārgājienos.. Nu nevis tikai izkāpt no auto un pus stundu pabildēties priekš .. kāda no saziņas portāliem. Bet tā pa īstam. Tad izstaigājiet Skrīveru Dendrāriju un Koknesi+Likteņdārzu vienā dienā. Auto Koknesē atstājot pie vidusskolas. Un kaut ko apēst... kā piemēram pelēkos zirņus ar speķi var - "Rūdolfā" - tādā mazā un gardā kafejnīcā Blaumaņa ielā 3(tāds ūķīts, kurš pēc pilsdrupu darbinieces nostāstiem mainīšot lokāciju uz veco stalli). Tur pat kur Vidusdaugavas Mežniecība un kādreiz dzīvojos Blaumanis. Vismaz mirkli.