Sniega putni un drosme bērnā.

 Septiņas dienas un naktis - kā viena liela - gara un ļoti nogurusi diena...  , ja vēl pieskaita tās dienas, kuras bija pirms tam.. un ja vēl pieskaita to, ka sākumā bij domāts, ka visas divas nedēļas tur paies.
Dille kaut kur un kaut kā tika pie veseliem diviem vīrusiem.. Meningīts un Rota. Jēl.
Es pat citādi  nemāku izteikties kā ar vārdu - Jēēēl..  Bet dille ir drosmīga, dievīga un viņā mīt zvērs. Patiesi. Īsts  - drosmīgs un cīnīties- cīnīties.. no visas sirds . Cīnīties. Zvērs.

Bet Tur nav viegli. Bet paldies par to, ka Tur palīdz. Patiesi - Paldies ! Bet pirms braukt uz slimnīcu vēl uzspēja dille sazīmēt akmeņus.. , tātad- bērns ir totāli slims, bet zīmē akmeņus, ko likt klāt katrai ziemassvētku dāvanai. Tas tak nozīmē cīnīties . Patiesi cīnīties.

Es saurbu baltos sniega putnus.. sakarināju pērnā gada neizmantotajā vainagā... kas šķiet labs būs vēl vismaz piecus gadus:) Kaut saka, ka neko kaltētu nevajag glabāt.. Nu nezinu.. nezinu:) Vajag!

Īsts sniega putnu vainags. Svētku vēstnesis.

Ranunkulis - kā atsevišķs tēls.

Tad nu vienu rītu slimnīcā.. noteikti kādā ceturtajā.. - meitene, kura dzīvoja tajā pašā palātā, kur mēs.. teica "labrīt".. un tad es sapratu, ka  - ka arī mums palātā ir biedri.. visa manī dabiskā pieklājība (attiecīgi sarunāties), ziņkāre utt utt.. viss ir miris, jo vienīgais ko es domāju kā, lai dillē rada smaidu, kā lai aizdzen skumjas un kā, lai rodu spēku pati sevī.. Un parasti tas ir vieglāk par vieglu.. , Pie mūsu gultas uz sienas bij izdrupušās krāsas simbõls - kā sirsniņa.

Bet visā visumā vismaz dienas Četras mēs zīmējām. Zīmējām. Zīmējām. tik daudz zīmējām, ka patiesi arī kaut ko uzzīmējām. Krāsojām. Un atklājām, ka Ūdens zīmuļi ir vellla lieta. Vajadzīga katram bērnam:)

Pāris litrus asaras izlejot par to , ka ļoti gribas uz Laukiem pie Regas, un plānojot vai dakteri/māsiņas pamanītu, ja mēs palātā iestieptu suni.. utt. utt. utt.
Un dille ir mājās un Rega ir mājās, Doma arī.  Un viņām atbraucot - visas guļ koridõrī trijatā uz grīdas, mīļojas un vienkārši kopā elpo.., Kādreiz jaunībā dzeju rakstot kaut ko rakstīju par pāris nodilušiem suņa zobiem, kuri tevi burtiski notur pie dzīvības. Tik tagad to dzīvību ir vairāk, kuras patiesi , patiesi tas suns uztur pie pozitīva smaida un sajūtām. Miera. Neizprotama miera. Pat ja viņas nav klāt- viņa ir. Bet ja viņa ir klāt ir droši. Tīri sirdī.

Izvijām cauri viņas kakla siksnai patriõtisko lentu... un devāmies uz mežu, elpot svaigo gaisu, kurš palātā bij burtisks deficīts.

Bet visādi citādi. Mācīties no dilles drosmi un apbrīnot viņas smaida spēku. Patiesi - ceru, ka būs vesela. Nu tā pa īstam.